— Un pēc ta pārtrauktā signāla jums vairs neizdevās uztvert Ali radiotelefonu?
— Tans mēģināja. Arī mēs bijām gatavībā visu laiku, kamēr vien uzturējāmies ārā.
— Viņi droši vien Kamilām ķiveri tūlīt atņēmuši, — secināja Rips. — No viņu puses tas būtu bijis gudri darīts. Citādi viņš varētu mums palīdzēt viņu atrast …
— Bet vai mēs nevaram nopeilēt ķiveres radiotelefonu? Ja vien to kāds nav lietojis… — Deinam radās vāja cerība. — Protams, ja tas joprojām darbojas.
— Nezinu. Bet darbības rādiuss būs ļoti ierobežots. Jāpajautā Tanam … — un Rips jau kāpa augšup uz vadības sekciju, kur dežurēja inženieris sakarnieks.
Deins palūkojās pulkstenī, ātri saskaņodams kuģa laiku ar Limbo stundām. Bija nakts. Ja arī Tanam izdotos uztvert signālu no Ali radiotelefona, tik un ta pašlaik nebūtu iespējams tam izsekot.
Inženieris sakarnieks nebija viens. Tur bija sapulcējies viss «Karalienes» komandējošais sastāvs, un Tans atkal turēja austiņas rokā, tā ka visi dzirdēja disonansi, kas nāca no kāda nezināma punkta miglā tītajā pasaulē.
Kad Deins un Rips ienāca, pašreiz runāja Vilkokss.
— Tas pats ir! Tas noslāpēja radara signālu. Es to nopeilēju divas reizes. Bet, — viņš paraustīja plecus, — tā kā pastāv atmosfēras traucējumi un visam pāri šī zupa, ir ļoti jāšaubās par precizitāti. Tas nāk no kalniem …
— Bet vai tie nevar būt tikai zināma veida statiski traucējumi? — kapteinis Dželiko griezās pie Tana.
-*- Noteikti nē! Es nedomāju, ka tas ir signāls, — kaut gan tas varētu būt radars. Drīzāk šķiet, ka te ir darīšana ar kādu lielu iekārtu…
— Kāda iekārta var raidīt kaut ko tamlīdzīgu? — gribēja zināt Van Raiks.
Tans nolika austiņas uz statīva, kas atradās turpat blakus.
— Krietni liela — apmēram tāda kā Centrālās Smadzenes uz Zemes!
Brīdi valdīja satraukuma pilns klusums. Iekārta ar Centrālo Smadzeņu jaudu uz šīs tuksnesīgās planētas! Vajadzēja paiet zināmam laikam, lai aprastu ar šo domu. Taču Deins ievēroja, ka Tana apgalvojumu neviens neapšauba.
— Bet ko tā te dara? — Van Raika balss pauda patiesu izbrīnu. — Kādiem nolūkiem to šeit varētu izmantot?..
— Būtu labi vispirms uzzināt, kas ar to rīkojas, — brīdināja Tans. — Atcerieties — Kamils ir sagūstīts. Viņi droši vien daudz ko zina par mums, turpretī mēs joprojām esam neziņā …
— Malu mednieki… — ierunājās Dželiko, taču varēja saprast, ka viņš pats tam lāgā netic.
— … Kuru rīcībā ir kaut kas tik liels kā Centrālās Smadzenes? Varbūt… — bet Van Raiks pilnīgi atklāti šaubījās. — Lai nu kā, bet pašreiz mēs nevaram atstāt kuģi un doties izpētīt apkārtni…
Trapu ievilka, un kuģis pārgāja uz nakts režīmu. Nez, cik daudzi no komandas šonakt spēj gulēt, nodomāja Deins. Viņam pašam miegs nenāca ne prātā, līdz beidzot viņu tomēr pārvarēja nogurums —• pēdējo divdesmit četru stundu laikā taču bija tik daudz piedzīvots! Sapņi sekoja cits citam, un vienmēr viņš dzinās pakaļ Ali pa līkumotām ielejām un beidzot siarp Centrālo Smadzeņu augstajām sienām, bet nekādi nespēja noķert bēgošo inženiera palīgu.
Pulkstenis rādīja deviņi, kad Deins nākamajā rītā ieradās pie atkal atvērtās lūkas. Bet tikpat labi varēja būt pats nakts vidus — ja nu vienīgi miglas siena bija kļuvusi par kādu mazumiņu gaišāka nekā iepriekšējā vakarā. Tomēr viņa acīm tā šķita tikpat necaurredzama kā tad, kad viņi bija atgriezušies kuģī.
Rips stavēja uz trapa, slaucīdams roku pie biksēm, — uz margu virves lielām, eļļainām lāsēm bija kondensējies mitrums. Viņš bažīgi palūkojās Deinā, kad tas piesardzīgi nolaidās pa slidenajiem pakāpieniem un nostājās blakus.
— Nemaz neliekas, ka skaidrotos, — Deins konstatēja acīm redzamo.
— Tans domā, ka viņam ir izdevies… izdevies nopeilēt Ali radiotelefonu! — Senons izgrūda. Viņš 110 jauna pieķērās pie margu virves un pagriezās pret rietumiem, alkatīgi vērodams vatei līdzīgos miglas vālus, it kā ar gribu vien būtu iespējams tos pagrūst nost no skata līnijas.
— No kurienes — no ziemeļiem?
— Nē, no rietumiem!
No rietumiem, kur atradās drupas… kur bija apmetušies Riča ļaudis! Tādā gadījumā viņi nav maldījušies, un Ričam ir kāds sakars ar Limbo noslēpumiem.
— Sie traucējumi agri no rīta reizēm mitējās, — turpināja Rips. — Minūtes desmit apstākļi uztveršanai bija labāki. Tans to neapzvēr, bet sevī ir pārliecināts, ka saklausījis Kamila ķiveres radiotelefona zuzoņu.
— Līdz drupām ir krietni tālu, — iebilda Deins. Bet viņš ticēja tikpat nešaubīgi kā Rips — ja jau inženieris sakarnieks to vispār pieminējis, tātad viņš ir gandrīz simtprocentīgi pārliecināts par savu taisnību. Tans nemēdza izteikt fantastiskus minējumus.
— Nu, un ko mēs tagad darīsim? — vaicāja kravas uzrauga palīgs.
Rips satvēra virvi savās lielajās plaukstās.
— Ko gan mēs varam darīt? — viņš bezpalīdzīgi noteica. — Mēs taču nevaram vienkārši iet ārā un cerēt, ka nonāksim pie drupām. Ja viņi mums raidītu signālus, tad būtu cita lieta …
— Nu, un ka tad ir? Vai viņi neuztur kontaktu ar kuģi? Vai pie viņiem nevar nokļūt ar fliteru, orientējoties pēc viņu raidītāja? — vaicāja Deins.
— Varētu — ja vien viņi raidītu, — Rips atbildēja. — Viņi apklusa, tikko uznāca migla. Tans visu nakti viņus izsauca ar desmit minūšu intervāliem, turklāt izmantodams avārijas frekvenci, tā ka viņiem vajadzēja saprast un atsaukties. Bet viņi to nedarīja!
Jā, bez radara neviens fliters nevarētu izlauzties cauri šai tumsai pārliecībā, ka izdosies nosēsties pie drupām. Un tomēr bija uztverti radiotelefona signāli — varbūt tas bija Ali —, turklāt vēl nesen.
— Es biju izgājis ārā, — Rips norādīja uz zemi, kas no trapa nebija redzama. — Ja es nebūtu iesējies virvē, tad noteikti apmaldītos, nepaguvis paspert ne pāris soļu …