Protams, ar šo dārdoņu pilnīgi pietika, lai to izdzirdētu jebkurš no Riča vīriem. Taču, lai gan «Karalienes» ļaudis noslēpās un vairākas minūtes nogaidīja, nekas neliecināja, ka viņi būtu pamanīti.
— Te viņi nevar būt, — noteica Kosti, kad viri pēc Vilkoksa dotās zīmes atstāja paslēptuvi.
— Vismaz kādu laiku nav bijuši, — iebilda Rips. — Es jau zināju, ka viņš nav īsts arheologs!
— Kā ar Ali radiotelefonu? — iejaucās Deins.
Tans taču bija uztvēris vājo signālu no šīs puses —
lai gan, tiesa, nebija teikts, ka tas nāk tieši no drupām.
Vilkokss ilgi pētīja apkārtni. Plaisu viņu priekšā pildīja atlūzas, veidojot apšaubāmas stabilitātes tiltu. Bet mašīnas «atmiņa» to bija atvedusi uz šejieni, tātad, pārvadājot Riča mantas, tā acīmredzot te jau bija braukusi. Ja viņi gribēja uzzināt, kas noticis ar arheologiem, vajadzēja riskēt un doties uz priekšu.
Astrogators ieslēdza motoru un dzelžaini ieķērās vadības pultī, kamēr mašīna zem viņa kratīdamās un zvalstīdamās virzījās pa vaļējām klints šķēpelēm. Reiz kāpurķēdes ceļā pagadījās bedre, un apvidus mašīna sasvērās uz kreiso pusi. Vēl pēdu — un tā būtu iesviedusi savu pasažieri melnajās bezdibeņa dzīlēs.
Nākamais gāja Kosti, ar abām rokām turēdamies pie virves, kas joprojām viņu saistīja ar mašīnu. Kosti sīkiem solīšiem virzījās pa pašu tilta vidu, un zem viņa ķiveres sviedru lāses skaloja no vaigiem lipīgo mitrumu. Arī pārējie pārbaudīja katru soli, rūpīgi izvēlēdamies ceļu. Turklāt tas, ka nedz vienā, nedz otrā pusē nevarēja saskatīt aizas dibenu, viņu stāvokli nebūt neatviegloja.
Otrā pusē apvidus mašīna atkal uzņēma ātrumu un nekavējoties pagriezās iepriekšējā virzienā. Migla gaisa vēl manāmāk, lai gan pavisam neizklīda. Līdz šim viņi nebija varējuši saredzēt tālāk par pēdu vai divām, bet tagad priekšā jau varēja izšķirt pusi kvartāla.
— Viņiem bija piepūšamās teltis, — pēkšņi ierunājās Deins. — Un pārnēsājama energostacija.
— Tātad — kur ir nometne? — Ripa balsī jautās sapīkums. Kopš viņš bija atradis kreksa gremokli, viņa dzīvesprieka pilnā jautrība bija pazudusi.
— Viņi taču nebūs apmetušies pilsētā, — Deins pārliecināti noteica. No šim drupām dvesa kaut kas svešs, draudīgs, kas nospieda garastāvokli. Lai gan Deins nekad nebija uzskatījis sevi par sevišķi jūtīgu, tomēr šāds noskaņojums bija pārņēmis arī viņu. Un viņš bija pārliecināts, ka citi jūt to pašu. Mazais Mura tikpat kā nebija runājis, kopš viņi bija ieraudzījuši drupas, bet, virvē ieķēries, vilkās uz priekšu, skatienam šaudoties no vienas ielas puses uz otru, it kā viņam no miglas kuru katru brīdi draudētu kādas neapjaustas briesmas. Kurš gan uzdrošinātos uzsliet telti, gulēt, ēst un nodoties ikdienas darbam te, šajos smirdīgajos izgarojumos, kas cēlās no izpostītajiem, sagrautajiem mājokļiem, kuros varbūt vispār nekad nav mitinājusies neviena cilvēkveida būtne?
Apvidus mašīna veda viņus tālāk cauri labirintam, līdz šķietami nebojātās celtnes atkal nomainīja tikai pussagruvušās sienas un akmeņu un zemes kaudzes.
Mašīna bija gandrīz apbraukusi vienu šādu augstu sienu, kad Vilkokss to pēkšņi apturēja, sparīgi nospiezdams pogu uz pults. Sis žests un ārkārtīgā steiga, kādā tas bija izdarīts, nevienam nepalika apslēpta. Visi tūlīt paslēpās un mašīnas aizsegā saka uzmanīgi virzīties uz priekšu.
Notīrītā laukumiņa pacēlās piepūšamā telts. Lai gan tās apveidi miglā bija neskaidri, varēja redzēt, kā mitrumā spīti tās virsma. Beidzot viņi bija sasnieguši Riča nometni.
Tomēr Vilkokss nedeva zīmi doties uz priekšu. Lai gan viņi arheologu tikai turēja aizdomās, astrogatora izturēšanās liecināja, ka viņš nolēmis rīkoties tā, it kā viņam būtu darīšana ar atklātu ienaidnieku.
Viņš sakārtoja mikrofonu un pievilka ķiveres siksnu. Rīkojumi netika doti balsī — tā vietā viņš ar zīmēm lika pārējiem ielenkt noslēgto telti. Deins ar Ripu aizrāpās pa labi, instinktīvi turēdamies aizsegā, lai no telts viņus nevarētu pamanīt.
Kad viņi bija veikuši ceturto daļu apļa, Rips satvēra Deinu aiz rokas un ar žestu lika viņam palikt uz vietas, bet pats aizrāpās uz citu novērošanas punktu.
Deins pētīja zemi starp savu atrašanās vietu un telti. Te oļi bija nolīdzināti un noblietēti, it kā ļaudīm, kas bija apmetušies teltī, būtu vajadzīga telpa, kurā novietot apvidus mašīnas vai fliterus. Bet, cik vien tālu sniedzās skatiens — un Deinam tiešām nebija nekāda priekšstata par arheologa darbu —, nebija nekā tāda, kas liecinātu par jebkādiem izrakumiem drupās. Viņš varēja vadīties vienīgi no neskaidrām ainām, kas bija saglabājušās atmiņā no kādreiz redzētiem jaunumu ierakstiem, un no skopās informācijas, ko sniedza Rips. Bet, protams, te vajadzēja būt izrakumu pēdām, kaut kādiem darbā nepieciešamiem priekšmetiem, varbūt pat kastēm, kurās iesaiņot transportējamus atradumus. Bet šī vieta atgādināja drīzāk kādas pionieru vai Inspicēšanas dienesta organizētas ekspedīcijas štāba mītni. Varbūt tiešām telti atstājuši Inspicēšanas dienesta ļaudis, nevis Riča vīri?
Parādījās apvidus mašīna; uz tās sēdēja Vilkokss, novietojis sadurto kāju tā, ka nevienam novērotājam no telts nevarēja ienākt prātā, ka viņš ir ievainots.