Maldama ar kāpurķēdēm granti, mašīna virzījās uz telti, bet tajā nemanīja nekādu dzīvības zīmju.
Tomēr par izbrīnu Deinam un par pārsteigumu Vilkoksam — kā varēja spriest pēc viņa sejas izteiksmes — tā neapstājās notīrītajā laukumiņā telts priekšā. Gluži otrādi — tā mainīja virzienu, lai apbrauktu teltij apkārt, un vienmērīgi turpināja ceļu, līdz Vilkokss to apturēja. Astrogators lūkojās uz telti, un Deina austiņās atskanēja čukstus izteikta komanda!
— Uz priekšu — bet piesardzīgi!
Viņi sāka tuvoties teltij, veikdami īsus pārskrējie- nus no paslēptuves uz paslēptuvi. Lai gan šāda rīcība, bez šaubām, varēja piesaistīt uzmanību, telts joprojām izskatījās tikpat pamesta. Mura to sasniedza pirmais, un viņa jutīgie pirksti sataustīja rāvējslēdzēju. Telts ieejas atloce atvērās, un visi ielūkojās iekšā.
Izrādījās, ka telts ir tikai tukša čaula. Tajā nebija uzstādīta neviena šķērssiena, trūka pat tiloplasta grīdas — tās vietā rēgojās tie paši kailie oļi. Nekur plašajā telpā nemanīja nevienu somu, nevienu kasti no tām mantām, kuras bija atvestas no «Karalienes».
— Butaforija! — norūca Kosti. — Ta uzstādīta tikai tāpēc, lai mēs nodomātu …
— … ka viņi joprojām ir šeit, — viņa vietā pabeidza Vilkokss. — Tā izskatās, vai ne?
— Ja mēs lidotu te pāri ar fliteru, — murmināja Rips, — mēs būtu pārliecināti, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Bet kur viņi galu galā ir?
Mura aizvēra telti.
— Tikai ne šeit, — viņš paziņoja, it kā atklādams ko jaunu. — Bet, mister Vilkoks, mašīna taču mēģināja aizbraukt šai vietai garām, vai ne? Tā droši vien zina daudz vairāk, nekā mēs iedomājamies…
Vilkokss pataustīja ķiveres kakla siksnu. Migla ap viņiem klīda — lai gan daudz lēnāk nekā bija sabiezējusi. Viņš novērsa skatienu no telts un pavērās miglā. Ja te nebulu iejaukts Ali, viņš varbūt pavēlētu doties atpakaļ uz «Karalieni», bet tagad, brīdi apsvēris, atkal ieslēdza apvidus mašīnas motoru.
Mašīna apmeta līkumu teltij un turpināja ceļu. Vietumis parādījās cieta zāle un nīkulīgu krūmiņu puduri. Arvien biežāk ceļā gadījās klinšu bluķi, liecinot, ka viņi tuvojas kalnu piekājei.
Migla, kas klajumā bija sākusi klīst, tagad atkal sabiezēja, un viņi saspiedās ap apvidus mašīnu ciešā bariņā, izstieptas rokas attālumā cits no cita.
No jauna uzmācās sajūta, ka viņus izseko, ka viņiem uzglūn kaut kas neredzams. Zeme zem kājām kļuva nelīdzenāka. Kosti norādīja uz citām sliedēm mīkstākajās vietās, kas liecināja, ka mašīna te jau braukusi.
Tā kā migla bija kļuvusi biezāka, viņi sasprindzināja redzi un dzirdi, tomēr varēja saskatīt vienīgi cits citu un mašīnu, kura viņus vadīja. Un uz dzirdi paļauties nevarēja.
— Uzmanies! — Rips satvēra Deinu aiz rokas un parāva atpakaļ — tieši laikā, lai viņš sāpīgi nesadauzītos pret klints sienu, kas iznira no miglas. Spriežot pēc soļu atbalss, viņi pašlaik iegāja šaurā kalnu ceļā. Sadevušies rokās, viņi izvērsās ķēdē un atklāja, ka četratā aizņem visu ceļa platumu.
Vilkokss vēlreiz apturēja mašīnu. Viņš jutās neomulīgi. Turpinot akli iet, viņi varēja iekrist slazdā. Bet tie, kurus viņi meklēja, savukārt noteikti bija pārliecināti, ka «Karalienes» apkalpe nemēģinās doties ceļā miglā. Astrogatoram vajadzēja izvēlēties starp iespēju negaidīti pārsteigt neredzamo ienaidnieku un risku uzdurties paslēptuvei.
Vilkoksam piemita ārkārtīga piesardzība — tāpēc jau arī viņš bija kļuvis par lielisku astrogatoru —, un viņš nemēdza pārsteidzīgi pieņemt lēmumus. Pārējie zināja — ja reiz viņš izlēmis, tad nekādi argumenti nepiespiedīs viņu grozīt savu lēmumu. Tāpēc visi atviegloti uzelpoja, kad Vilkokss atkal ieslēdza motoru.
Bet pakaļdzīšanās pēkšņi tika pārtraukta, turklāt tik dīvainā kārtā, ka visi jutās satriekti. Nedaudz tālāk viņu priekšā pacēlās augsta klints, kurā atdūrās apvidus mašīnas strupais purns, kāpurķēdēm turpinot joprojām grauzties zemē, it kā dzenot mašīnu blī- vaja, nekustīgajā akmenī.
10. VRAKS
— Bet tā taču cenšas ielīst klinti! — brīnījās Kosti.
Vilkokss atguvās no pārsteiguma un izslēdza motoru. Mašīna sastinga, pavērsusi purnu pret klints sienu, cauri kurai to sūtīja tās «atmiņa».
— Viņi droši vien ar nolūku uzdevuši nepareizas koordinātes, — ieminējās Rips.
Taču Deins, atcerējies agrāk redzētās sliedes, kuras bija izbeigušās tieši tāpat, pagāja garām Šenonam un piespieda plaukstas glumajai, mitrajai klints virsmai. Viņš nebija maldījies!
Lai gan vājāka nekā otrajā ielejā, vibrācija pa rokām ielija viņa ķermenī. Un ne tikai — tā pieņēmās spēkā, kaut gan viņš stāvēja uz vielas. Vibrēja arī pati klints zem kājām, un drīz vien to sajuta arī pārējie.
— Kas, pie velna, tas varētu būt!.. — eksplodēja Vilkokss, pārliecies pār vadības pulti un arī pielicis plaukstas pie sienas. — Tai noteikti jābūt dobai… ierīce, par kuru runaja Tans…
Protams, ta bija tā pati iekārta, kas, pēc inženiera sakarnieka domām, varēja sacensties ar spēcīgāko Zemes skaitļojamo mašīnu. Un tā ne vien raidīja skaņu viļņus, kas bija uztverti «Karaliene», bet arī lika vibrēt pašai planētai! Bet kam gan kalpoja šī kolosālā enerģija un kāpēc? Un kāpēc apvidus mašīnas atmiņa to sūtīja cauri masīvajai klintij? Deins nepiekrita Ripām, ka nepareizi noregulēts mašīnas radars. Ja tā, tad taču daudz prātīgāk būtu uzstādīt autofiksatoru virzienā uz tuksnesi, uz nekurieni…
— Aiz tā visa kaut kas slēpjas… — murmināja Vilkokss, aptaustīdams akmens virsmu.
Bet Deinam bija skaidrs, ka astrogatoram neizdosies atklāt nevienu slepenu aizšaujamo. Viņš jau bija pārliecinājies par šādu pūļu veltīgumu, pārmeklēdams klints sienu gaišā dienā.