Kosti atspiedās pret apvidus mašīnas kāpurķēdi.
— Ja arī tā kādreiz te izgājusi cauri, tad pašreiz, šķiet, netaisās to darīt. Mēs nezinām, kā atrast ieeju. Te noderētu krietns lādiņš torlita.
— Lūk, to es saprotu, — iesaucās Rips. Viņš noliecās un aptaustīja sasodītās klints pamatni. — Kā tu domā, cik daudz torlīta vajadzētu?
Bet Vilkokss pakratīja galvu.
— Tā šādas lietas nedara. — Viņš pievērsās Kosti. — Pieslēdz savu radiotelefonu manējam, un palūkosimies, vai ar divkāršu jaudu nevaram sazināties ar «Karalieni».
Mehāniķis paklausīja.
— Iekārtas darbība pastiprinās, — brīdināja Deins, ar pirkstu galiem skaidri sajuzdams vibrāciju. — Vai jūs domājat izlauzties cauri traucējumiem, ser?
— Vārds vietā, — piekrita Vilkokss. — Bet traucējumi ir nepastāvīgi. Mēs varam pagaidīt pārtraukumu.
Rips un Mura atkal nostājās pie sienas. Vibrācija bija pārgājusi nepārtrauktā ritmā. Deins pagājās pa labi. Tur viņš atrada kadu stūri, kur šaurā ieleja turpinājās; līdz šim to bija slēpusi migla. Turēdams plaukstas pie klints, viņš virzījās tālāk un skaidri sajuta, ka vibrācija pastiprinās. Varbūt pēc taustes var atrast iekārtu? Par to derēja padomāt. Varbūt visiem atraisīt virves, kas viņus saistīja ar apvidus mašīnu, sasiet tās viena garā virvē un, turoties pie tās, pamēģinat pēc taustes aiziet iespējami tālāk uz ziemeļaustrumiem? Viņš devās atpakaļ un ziņoja Vilkoksam, izklāstīdams arī savu plānu.
— Redzēsim, ko teiks kapteinis, — atbildēja astro- gators.
Tagad, stāvot uz vietas drēgnajā miglā, viņus pārņēma vēsums. «Cik ilgi gan Vilkokss nodomājis šeit palikt,» prātoja Deins. Pieliekot plaukstas pie klints sienas, viņi juta, ka tāla enerģijas izlādēšanās vājinās, — tuvojās kārtējais klusuma brīdis. Vilkokss, vienu roku pielicis pie sienas un otrā turēdams mikrofonu, gatavojās pie pirmās iespējas iziet ēterā.
Kad klintī vairs nemanīja ne mazākās svārstības, Vilkokss sāka ātri runāt tirgoņu koda valodā, paziņodams uz kuģi par atklājumiem drupās.
Iestājās gaidu pilns klusums. Nevarēja zināt, vai ^Karaliene» uztvērusi pārraidi, lai gan jauda bija divkārt palielināta. Beidzot, cauri atmosfēras traucējumiem, viņi saņēma rīkojumu, ja vēlas, ātri izlūkot ieleju. Bet pēc stundas vajadzēja sākt atpakaļceļu uz kuģi.
Vilkoksam palīdzēja nokāpt, neveiklo mašīnu ar rokas vadību apgrieza, un autofiksatoru noregulēja pretējā virzienā. Pēc tam viņi no visām virvēm sasēja divas garas.
Deins, nenogaidījis pavēli — galu galā tā taču bija viņa ideja —, apsēja ap vidu vienu no virvēm, atstājot rokas brīvas. Otru virvi vienā mierā, nepievērsdams uzmanību Ripa protestiem, savā ziņā paņēma Kosti.
— Sākas atkal, — stāvēdams pie klints, paziņoja Mura.
Deins pielika kreiso plaukstu pie sienas un devās uz priekšu. Kosti sekoja viņam pa pēdām. Viņi ap- gaja ap stūri, kuru Deins bija atklājis, un devās tālāk pa ielejas turpinājumu, ko joprojām pildīja miglas vāli.
Bija skaidrs, ka līdz šejienei nav nokļuvušas nekādas apvidus mašīnas. Šaurais ceļš bija pilns klints atlūzu, kuras viņi pārvarēja, viens otram palīdzēdami. Viņiem ejot, vibrācija klintī pieauga spēkā.
Kad viņi apstājās, lai atvilktu elpu, Kosti uzsita ar dūri pa akmens sienu.
— Ir nu gan bungas — sit un sit!
Tiešām, tālajā ritmā bija kaut kas līdzīgs dobjai bungu rīboņai.
— Tas nedaudz atgādina Vētras deju uz Gorbi. Velnišķīga padarīšana: tu klausies, klausies — un tas sagrābj tevi savā varā, tā ka gribas arī pašam pievienoties viņiem. Un arī te — ieklausies, tā vien skrien tirpas pār kauliem. Un uzmācas doma, — mehāniķis norādīja uz miglu, — ka kāds tā vien gaida, lai uzbruktu no muguras…
Viņi turpināja iet. Tagad jau nācās kāpt, jo katra oļu kaudze, kuru viņi pārvarēja, bija augstāka par iepriekšējo. Kad viņi jau atradas krietni augstāk par ieleju, kur bija atstājuši apvidus mašīnu, gadījās visdīvainākais atradums.
Deins, turēdamies pie klints izciļņa, balansēja uz kārtējās kaudzes. Pēkšņi viņam paslīdēja kāja, viņš paklupa un, pirms Kosti bija paspējis viņu satvert, nokūleņoja zemē, sāpīgi atsizdamies pret kādu tumšu priekšmetu. Viņa pirksti sataustīja ne vairs ielejas rupjo granti un oļus, bet gan ko cietu — kādu gludu, slidenu virsmu… Vai tā atkal bija kāda sagruvusi ēka — tik tālu no pilsētas?
— Sasities? — no augšas sauca Kosti. — Uzmanies, es laižos lejā!
Deins pavirzījās sāņus, un Kosti ar kājām pa priekšu noslīdēja zemē, apkaltajiem zābakiem ar neapšaubāmi metālisku troksni atsitoties pret aprakto priekšmetu.
— Kas tad tas? — mehāniķis jau bija nometies ceļos un taustīja gludo virsmu. Viņš to pazina. — Ku- ģis!
— Ko? — Deins pievirzījās tuvāk. Tagad arī viņš varēja atšķirt izliektas bruņu plāksnes un citas pazīstamas detaļas. Viņi bija uzgājuši kuģa vraku — kuģa, kurš bija cietis šausmīgu katastrofu. Tas bija iestrēdzis šaurajā ielejas kaklā kā aizbāznis pudelē. Lai turpinātu virzīties uz priekšu, vajadzēja pārkāpt tam pāri. Deins paņēma ķiveres mikrofonu un paziņoja par atradumu trim pārējiem, kuri bija palikuši pie apvidus mašīnas.
— Vai tas ir tā kuģa vraks, kuru jūs dzirdējāt krītam? — gribēja zināt Vilkokss… Bet Deins jau bija sapratis, ka tas nav tas pats.
— Nē, ser. Tas te guļ jau ilgi — gandrīz aprakts un rūsas saēsts. Es domāju, ka tas pacēlies pirms daudziem gadiem …
— Palieciet turpat, mēs tūlīt būsim klāt!
— Ar mašīnu te nevar iebraukt, ser. Pamats nekur neder.
Beidzot viņi, bīstamākajās vietās atbalstīdami Vilkoksu, bija klāt; ar apvidus mašīnu viņus saistīja vienīgi virve. Pa to laiku Kosti pārmeklēja vraku, pūlēdamies atrast lūku. Kad Vilkokss bija nosēdināts uz klints, lai aplūkotu atradumu, mehāniķis paziņoja: