— Tas ir izlūkkuģis. Bet kaut kāds savāds. Nekādi nevaru noteikt tipu. Un tas te guļ jau krietnu laiku. Lūkai vajadzētu būt kaut kur te. — Viņš paspēra ar kāju granti, kas sedza vienu korpusa pusi. — Es domāju, vajadzētu pamēģināt atrakt.
Rips un Deins aizgāja līdz mašīnai un paņēma darba rīkus, kuri vienmēr bija piestiprināti zem tās karkasa. Atgriezušies ar lāpstu un lauzni, viņi ķērās pie darba, cits citu nomainīdami, attīrot gadu gaitā sakrājušās atlūzas.
— Ko es jums teicu! — triumfēja Kosti, kad parādījās melns pusloks, kam vajadzēja iezīmēt atvērtas lūkas augšmalu.
Vajadzēja pārlāpstot vēl ne mazumu grunts, iekams caurums bija kļuvis pietiekami liels, lai pa to varētu ielīst. Izlūkkuģi bija pazīstami ar savu izturību, lai gan neizcēlās ar ātrumu. Tiem bija jābūt konstruētiem tā, lai tie izturētu apstākļos, kuros tika sagrauti laineri un bojājās pat lieliskie kompāniju kravas un pasta kuģi.
Izrādījās, ka šī kuģa nezināmais radītājs pārspējis pats sevi. Šausmīgais trieciens nebija kuģi sadauzījis gabalos. Tā korpuss joprojām turējās kopā, lai gan dažas daļas bija saliektas.
Izmetis pēdējo lāpstu zemes, Kosti atspiedās uz sava darba rīka.
— Nekādi nevaru noteikt… — viņš nošūpoja galvu, it kā tas, ka viņš nevar konstatēt kuģa tipu, viņu sevišķi satrauktu.
— Kurš gan to varētu? — nepacietīgi attrauca Rips. — Tā taču ir tikai lūžņu kaudze.
— Es esmu redzējis vēl stiprāk sadauzītus kuģus. — Kosti balsī jautās īgnums. — Bet šī te uzbūvē kaut kas nav tā, kā vajag…
Mura pasmaidīja.
— Es drīzāk gan teiktu, Kari, ka viss ir tieši tā, kā vajag. Es nezinu nevienu mūsdienu kuģi, kas varētu tik labi izturēt šādu triecienu.
— Nevienu modernu kuģi? — ātri parjautāja Vilkokss. — Vai jūs jau kādreiz esat redzējis tādu kā šis?
Mura pasmaidīja vēl platāk.
— Ja es būtu redzējis šādu kuģi kosmosa trasē, man tagad būtu piecsimt, varbūt pat astoņsimt gadu. Tas atgādina trešās klases asteroīdu joslas kuģi. Man šķiet, ka viens tāds ir eksponēts Tirdzniecības muzejā Austrumu ostā. Bet kā tas nokļuvis te… — viņš paraustīja plecus.
Deina zināšanas vēsturē nebija tik plašas, lai viņš būtu kompetents kosmosa kuģu būves sīkumos. Toties Kosti un Rips saprata, cik tas ir svarīgi, tāpat arī Vilkokss.
Pirmais iebilda astrogators.
— Bet pirms piecsimt gadiem taču nebija pazīstama hiperpāreja. Toreiz mēs vēl neatstājām mūsu pašu Saules sistēmu…
— Izņemot nedaudzus trakulīgus eksperimentētājus, — precizēja Mura. — Jūs taču zināt, ka citās sistēmās, kas vecākas par tūkstoš gadiem, ir Zemes iedzīvotāju kolonijas. Viņu lidojumu apraksti jau paši par sevi ir teikas. Vieni šķērsoja izplatījumu anabio- zes stāvoklī, citi dzīvoja kuģos četras, sešas vai astoņas paaudzes, un tikai to attāli pēcnācēji sasniedza pasaules, uz kurām bija devušies to priekšteči. Un jau toreiz radās pirmie hiperpārejas varianti, 110 kuriem daži varbūt pat bija veiksmīgi, lai gan to izgudrotāji nekad neatgriezās uz Zemi pavēstīt par panākumiem. Es nevaru jums pateikt, kā asteroīdu izlūks nokļuvis uz Limbo. Bet, ka tas te atrodas jau ļoti ilgi — to es varu apzvērēt.
Kosti iespīdināja gaismas staru atraktajā caurumā.
— Mēs varam ielīst tajā… vismaz paskatīties…
Pirms katastrofas tas bija bijis mazs kuģītis ar
ārkārtīgi šaurām telpām. «Karalieni» salīdzinājumā ar to varēja uzskatīt gandrīz vai par laineri. Kosti drīz vien bija spiests atgriezties pie lūkas, jo nebija -varējis izdabūt savu masivo ķermeni cauri saspiestajām durvīm. Galu galā vienīgi Mura un Deins izrā
dījās spējīgi izlauzties līdz telpai, kura reiz bija kalpojusi vienlaikus par noliktavu un dzīvojamo kabīni. Laternu gaismā viss tūlīt kļuva skaidrs. Priekšā rēgojās liels caurums, pa kuru varēja redzēt smiltis. Sekcija bija iedragāta no otras puses, un caurumu vēlāk bija aizvēris nogruvums. Bet caurums nebija radies trieciena rezultātā — uz metāla skaidri varēja manīt liesmumetēja atstātas pēdas. Kādu laiku pēc katastrofas izlūkkuģis bija uzšķērsts ar liesmumetēju. Šādas rīcības iemesls bija nepārprotams. Telpa, kurā viņi atradās, bija pilnīgi tukša, vienīgi uz grīdas un izlocītajām sienam vēl varēja saskatīt zīmes, kas liecināja, ka tur stāvējuši kravas konteineri.
— Izlaupīts! — iesaucās Deins, gaismas staram slīdot no grīdas uz sienu.
Pa labi bija saspiesta telpa, kurā droši vien atradusies vadības kabīne. Arī tur bija laists darbā Iiesmumetējs, bet nezināmie laupītāji nebija diezin ko atraduši. Pa caurumiem bija redzams tikai akmeņu un līdz nepazīšanai sakropļotu metāla gabalu sajaukums. Tālāk priekšā valdīja pilnīgs haoss.
Mura pataustīja cauruma malas.
— Tas izdarīts labu laiku atpakaļ — varbūt pat pirms vairākiem gadiem. Bet es domāju, ka tas noticis daudz, daudz vēlāk par katastrofu.
— Bet kāpēc viņi gribējuši iekļūt iekšā?
— Aiz ziņkāres — aiz vēlēšanās redzēt, kādu kravu kuģis vedis. Izlūkkuģis garos reisos var izdarīt pārsteidzošus atklājumus. Un uz šā te ir atradies kaut kas tāds, ko ir bijis vērts paņemt. Tas ticis izlaupīts. Vraks, kļuvis vieglāks, droši vien apgriezās, varbūt to pārvietoja zemestrīces un apbēra vēl vairāk. Bet vispirms tas ticis izlaupīts…
— Bet vai jums neliekas, ka var būt atgriezušies dzīvi palikušie apkalpes locekļi? Viņi varbūt pirms katastrofas katapultējušies ar avārijas fliteru…
— Nē, no katastrofas līdz izlaupīšanai pagājis pārāk ilgs laiks. So kuģi atraduši un izlaupījuši citi. Nedomāju, ka viņi… — Mura norādīja uz priekšējo nodalījumu, — izglābušies.
Vai uz Limbo bija saprātīgas būtnes, iedzimtie, kuri prastu lietot liesmumetēju, lai pārgrieztu kuģa izturīgā sakausējuma apšuvumu? Bet lodveidīgie … Nē, Deins nespēja ticēt, ka šie dīvainie radījumi izlaupījuši izlūkkuģi.