— Tas ir vecs — ļoti, ļoti vecs. — Viņš mēģināja paņemt rokā kādu stienim līdzīgu priekšmetu. Tas viņa pirkstos sabirza putekļos. — Vecs. Nedomāju, ka ar to jebkad lidojuši Zemes iedzīvotāji.
— Tātad Priekšteču kuģis? — satraukti ievaicājās Deins. Ja tā izrādītos taisnība, tad tas tiešām būtu atradums un uz Limbo pa kaklu pa galvu steigtos gan Inspicēšanas dienesta ierēdni, gan dažādu nozaru zinātnieki.
— Nē, tik vecs tas nav — citādi no tā nekas nebūtu palicis pāri. Bet pirms mums Galaktiku iekaroja rī- gelieši un izzudusi rase no AngoIa-2. Tas varētu būt sens viņu kuģis. Pārāk vecs…
— Kā tas nokļuvis šeit? — brīnījās Deins. — Tā ir bijusi katastrofa, un ar to izlūkkuģi ir noticis tas pats. Turklāt pirms miglas uznākšanas mēs bijām liecinieki vēl viena kuģa katastrofai. Toties «Karaliene» nolaidās bez sarežģījumiem. Savādi. Viena katastrofa — to vēl varētu saprast. Bet trīs…
— Jā, te ir ko padomāt, — piekrita Mura. — Varbūt derētu sīkāk papētīt apkārtni. Droši vien mīklas atminējums ir tepat deguna galā, tikai mums nepietiek saprašanas, lai to saskatītu.
Viņi nogaidīja uz dzegas, līdz viņus varēja saredzēt pārējie, kuri lēni virzījās šurp ar apvidus mašīnu. Astrogators rūpīgi noteica vietas koordinātes. Tikko atradīsies piemērots brīdis, viņi varēs atsūtīt šurp grupu, lai sīki izpētītu atradumu, — sava vecuma un neparastās izcelsmes dēļ tas varēja izrādīties ļoti vērtīgs.
— Tas man savā ziņā atgādina, — ierunājās Kosti, — kā sisiti ķer purpurkrāsas ķirzakas, no kuru ādas gatavo sev apavus. Viņi izmanto kādu priekšmetu, kas kustas šurpu turpu, piemēram, tievu sliep- līti, ko pievieno nelielam motoriņam. Ķirzaka to ierauga — un gatavs! Sēž un blenž uz šo muļķīgo ietaisi, tā ka sisitam atliek tikai to iebāzt maisā.
Varbūt arī te ir kaut kas līdzīgs, kas pievilina kuģus? Tas tikai būtu kaut kas!
Vilkokss pavērās viņā.
— Ja, šai lietā kaut kas slēpjas, — viņš novilka, knibinādamies gar mikrofonu. Varēja redzēt, ka viņš labprāt paziņotu uz «Karalieni» par jauno atradumu. Tomēr viņš aprobežojās ar norādījumu izlūkgrupām.
— Virzoties uz priekšu, pa cejam aplūkojiet ielejas, ja tas neprasa pārāk daudz laika. Varbūt šajā apvidū atradīsies vel citu kuģu vraki.
Turpinot ceļu uz austrumiem, lai no sāniem sasniegtu «Karalieni», viņi vienlaikus ielūkojās arī ielejās. Drīz vien Kosti un Rips atrada trešo kuģi.
Abi iepriekšējie sadragatie atradumi piederēja agrākiem laikmetiem, turpretī šis ne vien bija moderns, bet arī ta tipa noteikšana nesagādāja nekādas grūtības. Kaut kādas nejaušas sagadīšanās dēļ tas trieciena nebija cietis tik stipri kā saplacinātais izlūkkuģis un sadauzītais svešinieks. Tas gulēja uz sāniem, un, lai gan tā apšuvums vairākās vietās bija ieliecies un ieplīsis, tomēr korpuss nebija sagrauts.
— Inspicēšanas dienests! — iekliedzās Rips, pirms vēl pārējie apvidus mašīnā varēja viņu sadzirdēt.
Tiešām, emblēmu uz kuģa sadragātā purna nevarēja sajaukt ne ar ko citu — krustojošās astainās komētas zvaigžņu trasēs bija pazīstamas tikpat labi kā robainie zibeņi uz policijas kuģiem.
Vilkokss kopā ar pārējiem klibodams pagājās gar kuģi.
— Lūka atvērta!… — sauca Rips no kada paugura virsotnes, kur viņš bija uzrāpies, lai varētu labāk redzēt.
Viņu uzmanību saistīja virve, kas nokarājās no atvērtās lūkas. Tas varēja nozīmēt tikai vienu — daļa apkalpes locekļu palikuši dzīvi! Varbūt tur slēpās visu Limbo noslēpumu atminējums? Deins pūlējās atcerē- tics, cik cilvēku ietilpst Inspicēšanas dienesta apkalpē… parasti starp tiem ir grupa speciālistu… varbūt tikpat, cik «Karalienē»… varbūt vairāk…
Lai gan nebija nekāda iemesla domāt, ka sadragātajā kuģi kāds varētu būt palicis, «Karalienes» ļaudis gatavojās to pārmeklēt. Rips nolēca no paugura un, balansēdams ar rokām, skrēja uz lūku. Pārējie uzrāpās pa virvi, uz vietas palika vienīgi Vilkokss.
Bija savādi laisties akā, kas kādreiz bija kalpojusi par gaiteni. Priekšā, meklētājiem ielūkojoties kabīnēs, laternas izrāva no tumsas raustīgus gludu virsmu atspulgus.
— Arī šis ir izlaupīts! — ķiveres austiņās noskanēja Ripa balss. — Es dodos uz vadības kabīni…
Deinam bija ļoti miglains priekšstats par Inspicēšanas dienesta kuģa plānojumu. Atlika tikai sekot pārējiem. Viņš apstājās pie pirmajām atvērtajām durvīm un ielūkojās iekšā, apgaismodams telpu ar laternu. Te droši vien reiz bijusi skafandru 1111 pētnieku ekipējuma noliktava, tāpat kā «Karalienē». Tagad ta bija tukša, pretī rēgojās skapju atvērtās durvis — šķita, ka no tiem steigā viss izvākts. Varbūt apkalpe pametusi kuģi jau kosmosā, vēl pirms katastrofas. Bet 110 kurienes tāda gadījumā bija radusies virve?
— Augstais dievs! — šajā kliedzienā skanēja tādas šausmas, ka Deins kā sasalis palika stāvam. Ripa balss austiņās skanēja tik saspringti, tādu šausmu pilna… Ko gan viņš bija uzgājis vadības kabīnē?
— Kas noticis? — nepacietīgi uzsauca ārpusē palikušais Vilkokss.
— Eju … — noņurdēja Kosti.
Brīdi vēlāk mehāniķis izgrūda veselu lamu vārdu birumu, kas šausmināja ne mazāk par Ripa izsaucienu.
— Nu, kas tur ir? — noskaitās Vilkokss.
Deins atstāja noliktavu un steigšus devās uz gaiteni, kas savienoja visas kuģa sekcijas, lai ātrāk ieraudzītu atradumu. Viņam pa priekšu skrēja Mura, un Deins drīz vien stjuartu panāca.
— Mēs viņus atradām, — Rips neskanīgā, tādā kā novecojušā balsī ziņoja astrogatoram.
— Ko tad? — vaicāja Vilkokss.
— Apkalpi!
Gaitenis Deina priekšā bija aizsprostots. Viņš gan redzēja pāri Muram, bet tālāko aizsedza Kosti masī- vais ķermenis un Ripa stāvs. Rips ierunājās atkal, un Deins tikai ar grūtībām pazina viņa balsi.