— Iesim … projām … no šejienes…
— Jā! — piebalsoja Kosti.
Abi pagriezās, un Mura ar Deinu bija spiesti doties atpakaļ uz lūku, Ripām un Kosti viņus nepacietīgi steidzinot. Viņi izrāpās uz kuģa izliektās virsmas, un Rips aizlīda līdz stabilizatoriem. Viņš stingri pieķērās pie savienojumiem un izskatījās pavisam slims.
Arī Kosti seja bija kļuvusi zaļgana, bet viņš ar pūlēm saglabāja pašsavaldīšanos. Neviens no pārējiem šobrīd neuzdrošinājās pajautāt, ko īsti viņi redzējuši. Un tikai, kad drebošais Rips atgriezās pie lūkas un norāpās lejā pa virvi, Vilkokss zaudēja pacietību.
— Nu? Kas ar viņiem noticis? — viņš vaicāja.
— Nogalināti! — izkliedza Rips. Un nedzīvās melnās klintis visapkārt atbalsoja:
— .. .nāti .. .nāti .. .nāti…
Deins atskatījās un paspēja ievērot, ka Mura no jauna lien lūkā. Mazā stjuarta seja zem ķiveres bija pilnīgi mierīga. Visi klusēja, pat Vilkokss vairs neko nejautāja.
Dažas minūtes vēlāk austiņās atskanēja Muras balss:
— Te arī saimniekojuši marodieri…
«Atkal marodieri,» nodomāja Deins. «Jā, šāds kuģis ir trekns kumoss, to nevar salīdzināt ar kaut kādu niecīgu mednieku. Bet kāpēc tieši marodieri? Tie varēja būt ļaudis, kas palikuši dzīvi iepriekšējās katastrofās, viņiem vajadzīgi produkti, materiāli, ekipējums. Tiesa…»
Bet Rips tūlīt darīja galu viņa šaubām.
— Viņus sadedzinājuši! — viņš izgrūda. — Ar blasteru! No neliela atstatuma!
Ar blasteru? Tāpat kā tos limbiešus ielejā… Kas gan te, uz Limbo, notiek? Kur rodas šī neizprotamā cietsirdība, kādu civilizētā pasaule jau sen vairs nepazīst? .. Bet Muram jau bija gatava cita versija.
— Es domāju, ka tas ir pazudušais «Rimbolds», — viņš paziņoja.
Lūk, tas ir atradums! Tas pats «Rimbolds», kura pazušana noveda pie ūtrupes uz Naksosas un galu galā pie tā, ka viņi visi nokļuvuši uz Limbo! Bet kā tas te gadījies un kā gan cietis katastrofu? Tas taču ir izlūkkuģis, pats izturīgākais no Kosmiskās flotes kuģiem! Pēdējo simt gadu laikā Inspicēšanas dienests bija pazaudējis ne vairāk par diviem kuģiem. Bet fakts paliek fakts — lūk, viņš, «Rimbolds», un tam nav palīdzējušas ne asprātīgās pretavāriju ietaises, ne lieliskie, uzticamie dzinēji, ne pieredzējušās apkalpes meistarība. Te nu tas guļ, sadauzīts, tāpat kā visas citas sarūsējušās grabažas, ko viņi bija atraduši iepriekš…
Deins nolaidās pa virvi. Kosti viņam sekoja. Sauli aizklāja mākonis, sāka rasināt lietutiņš. Tas bija pārgājis lietus gāzē, kad Mura beidzot atgriezās no «Rimbolda» dzīlēm. Aina, kas bija satriekusi Ripu un Kosti, uz viņu acīmredzot nebija atstājusi tik šausmīgu ietekmi. Viņš bija mierīgs, domīgs, tikai šķita nedaudz norūpējies.
— Atcerieties, Vans reiz stāstīja senu leģendu? — viņš negaidot ierunājās. — Leģendu par ļoti seniem laikiem, kad kuģi peldēja jūrās, nevis kosmosā…
Uz Zemes, tās rietumu okeānā, bija kāda vieta, kur nekad nepūta vējš un bija biezi saauguši ūdensaugi. Buru kuģi šajā vietā iestrēga. Tos ieskāva zāles, un tie palika tur uz visiem laikiem. Ilgu gadu laikā tur vienkop sablīvējās simtiem un tūkstošiem kuģu, izveidojoties peldošai salai — simti un tūkstoši mirušu, pūstošu kuģu …
Deins pamanīja Ripa acis atspīdam interesi.
— Jā, atceros, — viņš noteica. — Sagu… nē, Sar- gasu jūra.
— Pilnīgi pareizi, — pamāja Mura. — Te, uz Limbo, vērojams kaut kas līdzīgs… Visuma sar- gasi… Kaut kādā veidā viņi sagrābj kuģus, sadauza tos pret klintīm un atstāj te rūsēt uz mūžīgiem laikiem. Protams, lai to izdarītu, vajadzīgs liels spēks: izlūkkuģis taču nav pašdarināta čaumala, kādas būvēja senatnē, kad neprata ne jēdzīgi nospraust kursu, ne būvēt īstus dzinējus …
— Bet kā tad mūsu «Karaliene»? — iebilda Vilkokss. — Mēs veicam parastu nosēšanos bez jebkādiem starpgadījumiem.
— Vai jums neienāk prātā, — atteica Mura, — ka «Karalienei» bija atļauts normāli nosēsties? Kaut kādu iemeslu dēļ.
Sāds pieņēmums tiešām varēja daudz ko izskaidrot, bet no šīs domas viņiem kļuva neomulīgi. Tas nozīmēja, ka «Karaliene» ir tikai marionete kāda rokās. Bet kā rokās? Riča?… Bet tāda gadījuma «Karalienei» ir atņemta iespēja pašai lemt savu likteni…
— Labi, braucam tālāk… — sacīja Vilkokss, klibodams uz mašīnu.
Patruļnieki tagad vairs nemeklēja sadauzītus kuģus. Taču Deins sprieda, ka to te nav mazums. Muras minējums rosināja iztēli: viņš gara acīm skatīja Visuma sargasus, kas badīgi medija starpzvaigžņu ceļiniekus, kuri nokļuvuši to draudīgo taustekļu darbības zonā. Un tomēr — kāpēc gan «Karaliene» gluži neskarta nosēdās uz šis planētas, kur visi citi kuģi tika sadauzīti gabalu gabalos? Varbūt tāpēc, ka tajā atradās Ričs ar saviem ļaudīm? Tadā gadījumā — kas ir Ričs? ..
Viņi šķērsoja lietū pārplūdušo strautu. Vilkokss apturēja apvidus mašīnu un sacīja:
— Tagad mums vajadzētu būt jau gandrīz iepretī «Karalienei». Derētu uzkāpt augšā un palūkoties, lai nepabraucam garām… — Viņš norādīja uz klintīm.
Galu galā tika nolemts ierīkot pagaidu nometni. Vilkoksam un vel diviem jāpaliek pie mašīnas, kamēr divi pārējie pēc kārtas kāps klintis novērot. Bija jau pēcpusdiena, un, iestājoties naktij, viņi varēs brīvi pārvietoties. Tāpēc vēl pirms tumsas vajadzēja samek- let izdevīgu vietu.
Pirmie izlūkot devās Rips un Mura. Tā kā radiotelefonu lietot nedrīkstēja, lai viņus nenopeilētu, Senons devās atpakaļ un ziņoja, ka «Karalieni» jau var saredzēt, bet tā atrodas tālu.
Vilkokss piesardzīgi ieslēdza motoru un izbrauca mašīnu ārā no ielejas, kuru viņi tikko bija izvēlējušies nometnei. Viņi lēni virzījās pa nelīdzeno klajumu, līdz no iepriekšejās apstāšanās vietas viņus šķīra apmēram jūdze. Te, augstas klints aizsegā, Vilkokss gaidīja otru ziņojumu, ko sniedza Mura.