— No šejienes, — viņš norādīja uz kādu smaili,
var labi redzēt. «Karalienei» visas lūkas ir aizvērtas, un ap to ir ļaudis. Taču mums līdz šim nav izdevies tos saskaitīt vai konstatēt, ka tie apbruņoti…
Kosti, kuru joprojām māca bailes no augstuma, visu laiku bija klaiņojis pa līdzenumu. Viņš bija atklājis kaut ko tikpat svarīgu.
— Tieši aiz novērošanas punkta ir kāda vieta, kur var iebraukt mašīnu un tā nebūs redzama ne no vienas puses…
Vilkokss aizbrauca līdz norādītajai vietai, un mehāniķis nosēdās pie vadības pults, lai iemanevrētu mašīnu paslēptuvē. Kosti un Vilkokss palika turpat, bet Deins ar Muru uzrāpās novērošanas postenī, kur jau bija iekārtojies Rips. Atspiedies ar muguru pret klinti, viņš ar tālskati vērās dienvidu virzienā, pāri izdegušajam līdzenumam.
Tālumā kā pret debesīm pavērsta adata iezīmējās «Karaliene». Jā, lūkas bija aizvērtas un traps bija ievilkts, it kā kuģis gatavotos startam. Arī Deins atāķēja savu tālskati un sāka regulēt attālumu, līdz klinšainais apvidus ap kuģa stabilizatoriem viņa acu priekšā sāka ņirbēt.
12. IELENKTAIS KUĢIS
Pat tad, kad Deinam bija izdevies dabūt kuģi fokusā, viņš neredzēja neko vairāk kā kaut kādu dīvaina apveida mašīnu un divus cilvēkus pie tās. Cik Deins varēja spriest, no «Karalienes» tie bija redzami kā uz delnas. Viņš brīnījās: ja jau tie ir ienaidnieki, tad kāpēc no kuģa viņus neapšauda?
— Viņi pat neatrodas aizsegā, — viņš skaļi sacīja.
Rips par to nebija tik pārliecināts.
— Es gan tā nedomāju. Viņus no kuģa šķir kalna mugura. Pašlaik ir slikta redzamība, saules gaismā būs pavisam citādi. Ja mums būtu bise…
Jā, ar bisi, turklāt no šāda paaugstinājuma, šīs sīkās figūriņas varētu nokniebt, kaut arī attālums bija ievērojams. Diemžēl viņu apbruņojumā bija tikai tuvcīņas ieroči — gandrīz nekaitīgi hipnoizstarotāji un blasteri, gan pietiekami spēcīgi, taču izmantojami tikai nelielās distancēs.
— Tikpat labi tu varētu vēlēties lielgabalu, — piebilda Deins.
Abi fliteri nekur pie «Karalienes» nebija redzami. Deins nosprieda, ka tie atrodas drošībā kuģa iekšienē. Viņš ļāva skatienam slīdēt pāri apkārtnei, cenzdamies saskatīt kaut ko neparastu. Piecu minūšu laikā viņš pamanīja vismaz tikpat daudz posteņu divu vai triju novērotāju sastāvā — tie bija izvietojušies neregulārā aplī ap kuģi. Četrām grupām bija transportlīdzekļi, kas zināmā mērā atgādināja viņu apvidus mašīnas, bet bija šaurāki un garāki, it kā speciāli konstruēti, lai pārvietotos pa šīs planētas ielejām.
— Ja jau runājam par lielgabaliem… — Deinu satrauca sasprindzinājums Ripa balsī. — Kas tas? Lūk, tur …
— Kur? — Deins paklausīgi pavērsa tālskati pret rietumiem.
— Vai tu redzi to klinti, kas nedaudz atgādina Hubata galvu? Pa kreisi no tās.
Deins ņēmās meklēt klinti, kas līdzinātos kapteiņa Dželiko atbaidošajam mīlulim. Beidzot viņš to atrada. Tā, tagad pa kreisi… Jā! Taisns stobrs… Vai tas bija… vai tas varētu būt pārvietojamais mīnmetējs, novietots tā, lai turētu uz grauda «Karalieni» un jebkuru brīdi varētu nobērt savu nāvējošo olveida šāviņu krusu zem tās stabilizatoriem?
Tiesa, noslēgtam kuģim mīnmetējs nebija bīstams. Taču nāvējoša varēja kļūt no viegli plīstošajiem šāviņiem izplūstošā gāze, ja kāds mēģinātu atstāt kuģi. Jā, ar mīnmetēju nebija joki…
— Ak kungs! — viņš izgrūda. — Mēs esam nokļuvuši gatavajā čūsku midzenī…
— Un esam šo midzeni krietni iztramdījuši, — piebilda Rips. — Kāpēc gan «Karaliene» nepaceļas? Tā varētu nolaisties kaut kur citur un vēlāk uzņemt mūs. Kāpēc gan viņi tur iestrēguši?
— Vai jums nešķiet, — ierunājās Mura, — ka mūsu kuģa savādajai uzvedībai ir kaut kāds sakars ar šiem vrakiem? Un, ja «Karaliene» mēģinās pacelties, tad tiks sadauzīta, tāpat kā tie?
— Es neesmu inženieris, — sacīja Deins, — bet es nekādi nesaprotu, ka gan viņi varētu notriekt «Karalieni». Viņiem taču nekur nav uzstādīti nekādi iespaidīgi ieroči. Lai kuģim ko nodarītu, vajadzīgs kaut kas spēcīgāks par mīnmetēju …
— Bet vai jūs pamanījāt kādas šāviņu pēdas uz «Rimbolda»? Tādu nebija. Kuģis bija sadragāts, it ka to pret planētu būtu triecis kāds spēks, kuram nav bijis iespējams pretoties. Tiem tur leja varbūt ir zināms šada spēka noslēpums. Tādā gadījumā, šķiet, viņi valda ne vien uz Limbo virsmas, bet ari liela daļā planētas debesu …
— Jus domājat, ka tam ir kāds sakars ar šo ierīci? — ievaicājās Rips.
Ko var zināt? — rāmi sacīja stjuarts. — Tas ir pilnīgi iespējams. Viņš turpināja pētīt talskalī līdzenumu. — Es gribētu pēc tumsas iestāšanās nokāpt lejā un paklaiņot. Nebūtu slikti arī ta mierīgi un pamatīgi aprunāties ar kādu no šiem sargposteņiem …
Mura joprojām runāja tajā pašā nosvērtajā balsī, bez jebkāda satraukuma. Taču Deins tobrīd vismazāk vēlējās būt tā cilvēka vietā, ar kuru Mura taisījās «aprunāties».
— Mm, — Rips pētīja apvidu. — To tiešām varētu izdarīt. Varbūt pat kāds 110 mums aizkļutu līdz «Karalienei» un uzzinātu, ko tas viss nozīmē…
— Vai mes nevarētu sazināties ar viņiem pa radio? — ieminējās Deins. — Attālums nav liels un dzirdamība būs laba.
— Vai tad tu neredzi sargposteņu ķiveres? — aizrādīja Rips. — Varu derēt uz savu algu, ka viņi pašlaik sēž uz mūsu viļņa. Ja mēs runāsim, viņi noklausīsies — un ne vien noklausīsies, bet arī nopeilēs
mūs. Un apvidu viņi pazīst labāk par mums. Varbūt tu vēlies tumsā paspēlēt slēpšanos?
To nu Deins nekāda ziņa negribēja. Tomēr atteikties no domas par radio bija grūti. Bija taču vienkāršāk izsaukt kuģi un pajautāt, kas noticis, nekā stundām ilgi izlūkot, lai visu uzzinātu paši. Bet jau pirms vairākiem gadiem Birojā viņam neskaitāmas reizes bija atkārtots, ka tirdzniecībā nav īsu un vieglu ceļu. Jūsu labklajība, jūsu kuģa drošība vai pat justi dzīvība ir atkarīga tikai no jūsu attapības, prasmes nekavējoties pieņemt pareizos lēmumus. Pašreiz bija tieši tāds gadījums uz spēles bija likts kuģis un viņu dzīvības.