— Vismaz, — turpināja Rips, — mēs tagad zinām, ka šajā lietā bez Riča un viņa rokaspuišiem iesaistīti arī vēl citi.
— Jā, — pamāja Mura, — šķiet, ka mūsu pretinieki ir skaitliskā vairākumā. — Viņš ar tālskati citu pēc cita aplūkoja aizsega sēdošo, no «Karalienes» neredzamo vīru grupas, līdz bija veikts pilns aplis. — Tur ir cilvēku piecpadsmit.
— Turklāt kalnos viņiem droši vien ir papildspēki. Bet kas, pie joda, viņi tādi ir? — no augšas atskanēja Ripa balss.
— Tur kaut kas gatavojas, — Mura saspringa, koncentrējis uzmanību vienā punktā.
Deins palūkojās stjuarta norādītajā virzienā. Biedrs nebija maldījies. Viens no aplencējiem, pārdroši atstājis patvērumu, tuvojas kuģim, enerģiski vēcinādams baltas drānas gabalu — izsenis pazīstamo sarunu simbolu.
Pirmajā brīdī šķita, ka «Karaliene» netaisās atbildēt. Tad augstu virs zemes atvērās lūka. Traps netika nolaists, toties lūkā parādījās kāds stāvs, un Deins pazina kapteini Dželiko.
Baltā karoga nesējs neziņā apstājās gabaliņu no
kuģa. Lai gan jau krēsloja un novērotāji nevarēja īsti labi saredzēt notiekošo, toties viņi izdzirda austiņās balsi. Ripām bija taisnība — iebrucēju radiotelefoni bija noregulēti uz viņu vi'ļņa.
— Nu, vai jūs pārdomājāt, kaptein? Nācāt pie prāta?
— Un tas ir viss, ko jūs vēlaties zināt? — Dželiko griezīgo balsi nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. — Es jums paziņoju savu lēmumu jau vakar.
— Jūs šeit sēdēsiet, kamēr nosprāgsiet badā, kaptein. Pamēģiniet tikai pacelties…
— Mēs nevaram pacelties, bet jūs nevarat iekļūt kuģī!
— Tur nu viņam ir taisnība, — piebilda Mura. — Viņu rīcībā nav līdzekļu, lai ielauztos «Karalienē». Un, ja arī viņi spētu to sadragāt, tad tā viņiem vairs nevarētu noderēt.
— Jūs domājat — tieši «Karaliene» ir tas, kas viņiem vajadzīgs? — ievaicājās Deins.
Rips nosprauslājās.
— Tas taču ir acīm redzams. Viņi neļauj kuģim pacelties — viņiem tas vajadzīgs. Varu derēt, ka Ričs mūs atvilināja uz šejieni tieši tāpēc, lai iegūtu «Karalieni».
— Neaizmirstiet par pārtiku, kaptein, — austiņās ieņurrājās gangstera balss. — Mēs te varam sēdēt pusgadu, ja būs vajadzīgs, bet jūs nevarat! Neesiet bērnišķīgs. Mēs jums piedāvājam visnotaļ godīgu darījumu. Jūs taču esat nokļuvuši ķezā — vai tā nav? Visus līdzekļus jūs iztērējāt ūtrupē par tiesībām tirgoties te. Nu ko, mēs piedāvājam jums kaut ko labāku par šīm tiesībām. Un mums pietiks pacietības, lai panāktu savu …
Varbūt runātājam arī pietiktu pacietības, ar kuru viņš plātījās, toties kādam no viņa drauģeļiem tā bija izsīkusi. Atskanēja šāviena troksnis. Dželiko vai nu pieliecās, vai ari atlēca atpakaļ, un lūka aizcirtās. Trīs novērotāji uz klints sastinga. Šķita, ka cilvēks ar karogu nav gaidījis no savējiem šādu žestu. Brīdi viņš palika uz vietas, tad nosvieda nodevīgo baltās drānas strēmeli un metās klints aizsegā, no kurienes līšus atgriezās savā postenī.
— Tas nebija paredzēts, — piezīmēja Mura. — Kādam tur nedaudz pietrūka pacietības. Nu, par šo pārccnšanos viņiem nāksies samaksāt — tagad viņiem zudusi pēdējā cerība turpināt sarunas.
— Ka jūs domājat — vai kapteini neievainoja? — vaicāja Deins.
— Vecais zēns pazīst šos trikus, — Rips bezrūpīgi attrauca. — Man šķiet, viņš pārāk steidzās iznākt ārā. Bet tagad viņš drīzāk nobeigsies badā nekā pie: kāpsies. Sis šāviens nepiespiedīs mūsējos nakt ārā ar paceltām rokām …
— Nu, bet pa to laiku, — Mura nolaida tālskati, — mums vajadzētu kaut ko darīt. Pa tumsu mēs varētu nokļūt līdz kuģim, bet kā lai iekļūst tajā? Viņi taču nenolaidīs trapu uz pirmo pieprasījumu. Vismaz šobrīd nē.
Deins pārlaida skatienu nelīdzenajam klajumam, kas šķīra klintis, kurās viņi bija uzrāpušies, 110 tālā kuģa. Jā, protams, uzbrucēju sargposteni varētu apiet bez grūtībām — viņu uzmanību vairāk saistīja kuģis nekā apkārtējā teritorija. Varbūt viņi pat nezina, ka daļa kuģa apkalpes nav nokļuvusi lamatās. Bet, ja arī viņi sasniegtu «Karalieni», tad kā gan lai iekļūst iekšā?
— Jā, tā ir problēma, — murmināja Mura, — sarežģīta problēma…
— Bet vai mēs neatrodamies vienā līmenī ar vadības kabīni? — pēkšņi vaicāja Rips. — Varbūt mēs varam kaut kadā veidā signalizēt viņiem, ka sūtam kādu uz turieni…
Deins bija gatavs pamēģināt. Viņš piemiedza acis, lūkodamies pa iedomātu līniju, kas savienoja viņa atrašanas vietu ar kuģa purnu.
— Jāpasteidzas, — brīdināja Mura. — Nakts tuvojas ātri.
Rips pavērās debesis. Saule jau sen bija pazudusi. Pār viņiem slīga svina pelēki mākoņi, un bija jau gandrīz pilnīgi tumšs.
— Mēs varētu izveidot kaut ko līdzīgu teltij — piemēram, no mūsu jakam, — un ar laternu signalizēt tas aizsegā. No apakšas gaisma nebūs redzama. Toties «Karalienē» to varbūt pamanīs…
Stjuarts par atbildi atsprādzēja jostu un atvilka va'ļā jakas rāvējslēdzēju. Deins steidzīgi sekoja viņa piemēram. Trīcēdami aukstuma, viņi noliecas un izveidoja no jakam aizsegu, bet Rips notupās un sāka raidīt ar laternu briesmu signālu tirgoņu kodētajā valodā. Bija maz ticams, ka vadības kabīnē kāds tieši tobrīd lūkojas viņu virzienā un redz niecīgo gaismas punktiņu.