Pēkšņi iemirdzējās «Karalienes» priekšgala prožektors, pāršķeļot pelēko tumsu gluži tāpat ka miglu dienu iepriekš. Tagad tas apgaismoja mākoņus. Trim novērotājiem uz klints pūloties izlasīt dzeltenīgajā gaismas starā kādu atbildi, tas pieņēma iesārtu nokrāsu.
Mura atviegloti nopūtās.
— Viņi uztvēruši signālu …
— Kā jūs to zināt? — Deins nesaprata, kas stjuartam liek tā domāt.
— Viņi ieslēguši vētras prožektoru. Skaties, tas atkal kļūst tumšāks. Bet signālu viņi ir uztvēruši! — Mura smaidīdams vilka mugurā jaku. — Es domāju, mums vajadzētu sastādīt attiecīgu ziņojumu un informēt Vilkoksu par šo notikumu. Galu galā arī vienpusīgi sakari mums var dot priekšrocības.
Viņi devās lejup pie apvidus mašīnas. Jaunumu izstāstīšana neprasīja daudz laika.
Bet viņi taču nevar mums atbildēt, — iebilda Vilkokss. — Viņi nebūtu ieslēguši vētras prožektoru, ja spētu kaut kā citādi paziņot, ka uztvēruši jūsu signālu…
— Mums kāds jāsūta uz turieni. Tagad mēs varam paziņot, ka šis cilvēks dodas turp, un viņi to sagaidīs un uzņems kuģī, — dedzīgi sacīja Rips.
Varēja redzēt, ka Vilkoksam šis plāns nav gluži pa pratam. Bet, kad viņi to rūpīgi, punktu pa punktam bija apsprieduši, šķita, ka cita atrisinājuma nav.
Mura piecēlās.
Atri kļūst tumšs. Mums jāizlemj nekavējoties, jo kāpt mūsu signalizēšanas postenī tumsā nebutu ieteicams. Kurš ies un kad? Tik daudz mēs varam viņiem paziņot kodētajā valodā …
— Senons, — Vilkokss izvēlējās astrogatora palīgu. — Lūk, kur noderēs tavas kaķa acis. Tumsā tu redzi ne sliktāk par Sinbadu — tā vismaz šķita toreiz, uz Baldura. Vēlies pamēģināt? Teiksim, divdesmit vienos. Mūsu spēles partneri sargposteņos tajā laikā jau droši vien saks snauduļot.
Ripa starojošā seja bija izteiksmīgāka par jebkuru atbildi. Kamēr pārējie trīs vēlreiz uzrāpās klintī, lai noraidītu ziņojumu, viņš visu laiku pie sevis kaut ko dungoja.
Neaizmirsti pateikt, — piebilda Mura, — lai viņi mums ar vētras prožektoru signalizē, ka tu esi neskarts ieradies. Gribētos zināt, ka ar tevi viss kārtībā.
- Protams, draugs. Bet es neuztraucos, — pirmo reizi kopš šausmīgā atklājuma sadragātajā «Rim- boldā» bija atgriezies Ripām raksturīgais dzīvesprieks. — Tā būs tikai pastaiga salīdzinājumā ar to darbiņu, kas mums bija uz Baldura.
Taču Mura bija nopietns.
— Pretinieku nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Jūs esat pietiekami pieredzējis, Rip, lai to zinātu. Pašreiz nav īstais laiks nevajadzīgi riskēt…
— Viss būs kārtībā, draugs! Es slīdēšu klusi kā čūska. Neviens mani nepamanīs.
Stjuarts un Deins atkal izveidoja no jakām aizsegu un drebēja mitrumā un aukstumā, kamēr Rips signalizēja klusajam, slēgtajam kuģim par savu misiju. Atbildes nebija, bet viņi varēja būt droši, ka pēc sakaru nodibināšanas no kuģa viņus novēro.
Mura un Deins palika savās vietās klints virsotnē, bet Rips atgriezās pie apvidus mašīnas un sāka gaidīt noteikto laiku, kad varēs doties ceļā. Kad astrogatora palīgs bija lejā izzudis skatienam, Deins sāka veidot no akmeņiem sienu, kas viņus pasargātu no vēja.
Tā kā nekāda cita siltuma avota nebija, viņi saspiedās cieši kopā Deina izveidotajā aizsegā un sagatavojās gaidīt vairākas stundas, līdz no kuģa tiks noraidīts signāls, kas liecinās, ka Rips sasniedzis mērķi.
— Ugunis, — nomurmināja Mura.
Nakts tumsā joprojām mirdzēja «Karalienes» prožektors. Taču Mura nerunāja par to — tagad bija redzamas uguntiņas, kas iezīmēja nezināmo aplencēju sargposteņus.
— Jo vieglāk Ripām — viņš varēs no'tiem izvairīties, — ieteicās Deins, bet Mura tam nepiekrita.
— Viņi tagad būs modri. Droši vien viņi savā starpā uztur sakarus un starp posteņiem staigā patruļas.
— Jūs domājat — viņi zina, ka mēs esam te, un tikai gaida atnākam Ripu?..
— Tā var būt un var arī nebūt. Bet viņi, bez šaubām, uzmana katru kuģa ļaužu soli. Torson, vai jūs neko nejūtat? Klintī zem mums…
Kā tad! Tas bija tas pats noslēpumainās ierīces radītais ritms, tiesa, vajaks nekā drupu tuvumā, taču nepārprotami pazīstams. Turklāt tagad tas nemitējās ne uz brīdi. Ierīce darbojās ar pilnu jaudu.
— Lūk, kas saista «Karalieni» pie šīs planētas, — noteica Mura.
Atsevišķie fakti, kurus viņi bija uzzinājuši pēdējo divu dienu laikā, pakāpeniski saistījās kopā, veidojot veselu ainu. Ja nu šie svešinieki, kas viņiem vien zināmos nolūkos ielenkuši «Karalieni», kontrolē ierīci, kura var kuģi notriekt, ja tas mēģinātu pacelties no Limbo? Tādā gadījumā viņiem šī ierīce, enerģijas avots, stars vai kas tas arī nebūtu, nepārtraukti jādarbina, citādi kuģis pirmajā izdevīgākajā gadījumā atstātu planētu. To vajadzēja saprast arī tiem, kuri atradās kuģī — pat tad, ja viņi vēl neko nezina par Limbo nodevīgajām īpašībām.
— Tātad vienīgā izeja, — lēni ierunājās Deins,
— ir atrast šo enerģijas avotu un …
— To uzspridzināt? Jā. Ja Ripām izdosies nokļūt kuģī, mēs ar to arī nodarbosimies.
— Jūs teicāt, «ja Ripām izdosies nokļūt kuģī»,
— vai jūs domājat, ka viņam var nepaveikties?
— Jūs vēl esat iesācējs Dienestā, Torson. Pēc dažiem reisiem cilvēks kļūst ļoti kautrīgs. Viņš sāk saprast, ka tas, ko uz Zemes sauc par laimi, ir lielā mērā atkarīgs no panākumiem vai neveiksmes. Mēs nekad nevaram ar pārliecību apgalvot, ka tas vai cits darbības plāns būs pareizs, — ir pārāk daudz faktoru, kurus mēs nespējam paredzēt. Mēs nevaram rēķināties ne ar kādu varbūtību, iekams tā nav īstenojusies. Senonam ir daudz priekšrocību. Viņam ir neparasti asa redze naktī — to mēs uzzinājām pavisam nesen, kad bijām nokļuvuši līdzīgā situācijā—, liela pieredze un aukstasinība. Turklāt no šejienes viņam bija izdevība izpētīt apvidu un ienaidnieka posteņu izvietojumu. Apmēram astoņdesmit procentos gadījumu viņam ir izredzes gūt panākumus. Taču paliek vēl divdesmit procentu. Kā viņam, tā mums jābūt gataviem uz visu — kamēr vien mes neierau- dzīsim signālu, ka viņš nonācis galā.