Lodveidīgie radījumi, slēpdamies no ienaidnieka aizsegā, sekoja mašīnai. Viņi joprojām bija stingri satvēruši akmeņus un kustējās pārsteidzošā ātrumā. Visas pazīmes liecināja, ka apvidus mašīnas vadītāju gaida slazds.
Kad mašīna sāka vagot trešo lauciņu, saniknotie īpašnieki deva pirmo triecienu. Pār mašīnu un tās vadītāju nobira precīzi tēmētu akmeņu krusa. Viens no tiem atsitās pret svešinieka ķiveri. Viņš apslāpēti iekliedzās, paslējās kājās un sabruka kā maiss pār vadības pulti. Mašīna vēl brīdi kūlās uz priekšu un tad apstājās, ar vienu kāpurķēdi uzbraukusi klints bluķim un sasvērusies bīstamā leņķī.
Deins un Mura nolaidās lejā pa klints sienu. Vadītājs, protams, bija saņēmis pēc nopelniem. Taču viņš bija cilvēks, un viņi nevarēja pieļaut, ka ar to izrēķinās nehumanoīdi. Neviena lodveidīgā radījuma nemanīja. Tomēr, sasnieguši ieleju, viņi nodrošinājās pret varbūtējo uzbrukumu, apstarodami krūmus ap mašīnu ar saviem hipnoizstarotājiem. Mura palika sardzē, gatavs kuru katru brīdi atkal laist darbā nekaitīgo ieroci, bet Deins metās atbrīvot vadītāju. Viņš aizstiepa to klints aizsegā, kur viņi vajadzības gadījumā varētu atsist lodveidīgo būtņu uzbrukumu.
Taču otrs uzbrukums nesekoja — vai nu bija iedarbojušies hipnoizstarotāji, vai arī limbiešus bija nobiedējusi vēl divu svešinieku parādīšanās. Ieleja tagad šķita pilnīgi pamesta — tajā bija tikai abi «Karalienes» apkalpes locekļi un izglābtā ļenganais ķermenis pie viņu kājām.
— Vai pamēģināsim?.. — Deins pamāja uz klints sienu.
Mura māksloti jautri iesmējās.
— Ja vien jūs nczelējat kreksu, tad es nevaru iedomāties, kā jūs spētu te uzrāpties ar mūsu draugu uz saviem platajiem pleciem…
Te nu Deinam bija jāpiekrīt. Lai uzrāptos klintī, bija jāliek lietā kā rokas, ta kājas, un ar šādu nastu to nekādi nevarēja izdarīt.
Apdullinātais svešinieks ievaidējās un sakustējās. Mura nometās uz ceļa un nopētīja tā seju ieliektās ķiveres ielokā. Vispirms viņš atsprādzēja gulošajam maksti ar blasteru un piekāra to sev pie jostas. Pēc tam atlaida vaļīgāk siksnu zem zoda, noņēma iedra- gato galvassegu un ņēmās lietišķi pliķēt pa neskūtajiem vaigiem.
Neizmeklētais paņēmiens iedarbojās. Svešinieks sāka mirkšķināt acis un pūlējās uzrausties sēdus. Mura palīdzēja, satvēris viņu aiz apkakles.
— Laiks iet, — sacīja stjuarts.
Kopīgiem spēkiem viņi uzstatīja svešo kājās un veda gar sienu, apkārt atradzei, uz kuras bija tupējuši visu nakti, līdz nonāca līdz slēptuvei, kurā bija apmetušies abi viņu biedri.
Vadītājs tikpat kā neizrādīja interesi par pavadoņiem — viņu acīmredzot nodarbināja paša nestabilais līdzsvars. Taču Mura bija viņu cieši satvēris ap vidu, un Deins saprata, ka stjuarts ir gatavs ik brīdi pielietot kādu no cīņas paņēmieniem, kura starp «Karalienes» ļaudīm viņam nebija pretinieku.
Pats Deins laiku pa laikam atskatījās, kuru katru brīdi gaidīdams pār savu galvu meistarīgi sviesto akmeņu krusu. Katra ziņā tikko izdarītais pārgājiens liks limbiešicm nodomāt, ka viņi ir šī gangstera sabiedrotie, un tas var iznīcināt jebkādu cerību nodibināt ar savādajiem radījumiem tirdznieciskus sakarus. Bet viņi taču nevarēja pamest cilvēku nehumanoīdu varā!
Svešais izspļāva asiņu pikuci un uzrunāja Muru:
— Vai jūs esat 110 Ombera ļaudīm? Nezināju, ka arī viņi ir atsaukti šurp …
Muras sejā nepakustējās ne vaibsts.
— Lieta taču ir ļoti svarīga, vai ne? Atsaukti daudzi …
— Kas mani tā apstrādāja? Sie nolādētie spoki?
— Jā, iedzimtie. Viņi apmētāja jūs ar akmeņiem …
Svešinieks atņirdza zobus.
— Viņus visus vajadzētu izcepināt! Viņi uzglūn 1111 tā vien cenšas pārsist mums galvaskausus katru reizi, kad mēs parādāmies šajos kalnos. Vajadzēs atkal ķerties pie blasteriem — ja vien tiksim viņiem klāt. Lieta tā, ka viņi sasodīti ātri skrien …
— Jā, te ir ko palauzīt galvu, — mierinoši piekrita Mura. — Tagad šeit… — Viņš vedināja gūstekni apkārt klints stūrim uz otru ieleju. Un te gangsteris pirmo reizi šķita nojaušam, ka kaut kas nav kārtība.
— Kāpēc uz turieni? — viņa blāvās acis šaudījās no viena tirgoņa uz otru. — Sai ielejai taču nevar tikt cauri.
— Mums tur ir apvidus mašīna. Jūsu stāvoklī taču būs labāk braukt, vai ne? — pārliecinoši sacīja Mura.
— Ko?.. Jā, laikam gan! Galva man tā vien rūc. — Viņš pacēla roku un saviebās, uztaustījis punu virs labās auss.
Deins uzelpoja. Mura bija vienkārši lielisks. Tā vien likās, ka izdosies bez starpgadījumiem nogādāt šo puisi, kur vajag.
Mura, joprojām stingri satvēris gūstekņa roku, ap- veda viņu ap augstu klintsbluķu kaudzi, līdz sasniedza paslēptuvi, kur pie apvidus mašīnas viņus gaidīja Kosti un Vilkokss. Līdzko svešais ieraudzīja mašīnu, viņam viss kļuva skaidrs. Viņš saspringa un apstājās tik pēkšņi, ka Deins uzskrēja viņam virsū. Gūstekņa acis šaudījās no mašīnas uz cilvēkiem pie tās. Viņa roka instinktīvi piešāvās pie jostas, bet tad viņš atskārta, ka ir atbruņots.
— Kas jūs esat? — viņš noprasīja.
— Kā nu to ņem, puis, — viņa priekšā nostājās Kosti. — Varbūt tu pateiksi, kas tu tāds esi?
Svešinieks pa pusei pagriezās un pār plecu pameta skatienu uz ieleju, it kā cerēdams uz palīdzību. Taču Mura ar asu kustību lika viņam ieņemt iepriekšējo stāvokli.
— Jā, — rāmi piebilda stjuarts, — mēs ļoti vēlētos zināt, kas jūs esat.
Svešajam pretī stāvēja tikai četri vīri, un varbūt tieši tas viņam atdeva drosmi.
— A, jūs esat no tā kuģa! — viņš triumfējoši paziņoja.
— Mēs esam no kāda kuģa, — izlaboja Mura. — Uz šīs planētas ir daudz kuģu, daudz daudz kuģu.