Visi reizē sāka kliegt, un tūlīt atdzīvojās ari Rips. Lai gan viņa rokas bija sasietas uz muguras, viņš ar visu ķermeni metās virsū otram sargam un kopā ar to izkrita no mašīnas. Vadītājs ieslēdza motoru, un mašīna rāvās uz priekšu cauri akmeņu krusai.
Viens no gangsteriem bija atkal ierausies mašīnā, bet otrs pašlaik atbrīvojās no Ripa. Svešiniekam roka pazibēja blasters, un viņš ar velnišķīgu smīnu noliecās pār Senonu. Pēkšņi gangstera seja pārvērtās asiņainā masā, un viņš, mežonīgi iekaucies, atslīga atpakaļ. Pirmais, kuram bija izdevies ierāpties mašīnā, tajā pašā brīdī atskatījās.
— Kraners! Sie lopi nogalinājuši Kraneru! Nē, neapstājies! Pie velna šo tirgoni! Citādi mēs nokļūsim viņu nagos!
Apvidus mašīna turpināja ceļu kalnu virzienā. Kaut kāda iemesla deļ abi braucēji nebija pat pār- ķemmējuši krūmus ar blasteriem. Uzbrukuma pēk- šņums un viena savējā zaudējums lika viņiem domāt tikai par glābšanos.
Drīz vien viņi bija pabraukuši garām pamestajai mašīnai un izzuduši skatienam. Kosti izlīda 110 paslēptuves un devās lejā pie Ripa. Brīdi vēlāk pienāca arī Deins.
Senons gulēja uz sāniem, viņa rokas bija nedabiski izgrieztas uz muguras un sasietas, viena acs neatvērās, un ap to pletās tumšs zilums, lūpa bija pārsista un asiņoja.
— Jā, brāl, pamatīgi tevi apstrādājuši, — nomurmināja Kosti, noliekdamies, lai pārgrieztu auklas.
Rips ar pūlēm kustināja ievainoto muti.
— Viņi man uzbruka… Es jau gandrīz biju sasniedzis «Karalieni», kad viņi mani sagūstīja. Viņi tur kuģi… tas ir kaut kāds stars, kas sadragā jebkuru kuģi, tikko tas atrodas noteiktā attālumā no planētas…
Deins pabāza roku Ripām zem pleciem un palīdzēja viņam piecelties sēdus. Senons iestenējās un apslāpēti iekliedzās, piespiežot roku pie sāna.
— Tu esi vēl kur ievainots? — Kosti grasījās atpogāt Ripa formas jaku, bet viņš atstūma biedra roku.
— Tagad tik un tā neko nevar līdzēt. Šķiet, man ir lauzta riba … varbūt divas. Bet, paklausieties, viņi tur «Karalieni» …
— Mēs zinām. Mēs sagūstījām vienu no viņiem, — atbildēja Deins. — Viņš vadīja, lūk, to apvidus mašīnu. Viņš mums visu izstāstīja. Varbūt mums viņš vēl noderēs. Vai tu vari paiet?
Pienāca Mura.
— Jā, nebūtu par ļaunu no šejienes aiziet, — viņš noteica. — Kad mēs uzbrukām, viņu radiotelefoni bija ieslēgti. Nevar zināt, cik daudz ir noklausījušies pārējie.
Biedru balstīts, Rips varēja iet. Viņi atgriezās pie savas mašīnas un Vilkoksa.
— Vai par Kamilu nekas nav zināms? — vaicāja Kosti.
— Ali ir pie viņiem, tas ir skaidrs, — atteica Rips.
— Bet man šķiet, ka viņš ir pie galvenās grupas. Viņu ir diezgan daudz. Un viņi, ja vien vēlas, var turēt «Karalieni» šeit, kamēr tā sarūsēs.
— To mēs jau uzzinājām no Snolla, — drūmi noteica Vilkokss. — Viņš apgalvo ari, ka nezinot, kur šī noslēpumainā iekārta atrodas. Es par to šaubos…
Te sasietais gūsteknis sāka locīties un kaut ko īdēt caur mutē iebāzto vīkšķi, acīmredzot cenzdamies vēlreiz atkārtot, ka nav melojis.
— Sīs ielejas galā ir kāds ceļš, kurš ved vismaz uz viņu noliktavām un mītnēm, — stāstīja Rips.
— Un iekārta nevarētu būt pārāk tālu no turienes. Deins pieskārās ar zābaka purngalu Snollam, kurš
locījās zemē.
— Vai mēs nevaram apmainīt šo tipu pret Ali? Vai vismaz ar viņa palīdzību nokļūt tur?
- Šaubos, — atteica Rips. — Tie ir pēdējie nelieši. Viņiem par Snolla dzīvību nospļauties.
Un asinīm pielijušo acu skatiens virs Kosti iebāztā vīkšķa liecināja, ka pats Snolls šiem vārdiem pilnīgi piekrīt. Viņam nebija ko cerēt uz pārējo palīdzību, ja vien netiks apdraudēti viņi paši.
— Tātad trīs no mums var paiet, un divi ir kropļi, — pie sevis ierunājās Vilkokss. — Senon, vai tev ir kads priekšstats par to, cik viņu ir tur, kalnos?
Varbūt kāds simts. L'n šķiet, ka tā ir labi organizēta banda, — nomākti sacīja Rips.
— Ta mēs varam šeit sēdēt, līdz nomirstam badā, — klusumu pārtrauca Kosti, - un no ta nebūs nekāda labuma. Uzskatu, ka jānoriskē un jācer uz panākumiem. Nevar taču visu laiku tikai neveikties!
Snolls varētu mums parādīt ceļu… vismaz tik tālu, cik viņš zina, — sacīja Deins. — Mēs izlūkotu apkārtni un novērtētu situāciju.
— Ja vien mums būtu sakari ar «Karalieni»! — Vilkokss uzsita ar dūri pa celi.
— Saule vēl ir augstu, — iesāka Mura. — Varbūt pamēģināsim.
Viņš aizgāja pie pamestās apvidus mašīnas otrajā ielejā un atskrūvēja spožo metala plāksni — vadītāja sēdekļa atzveltni. Deinam piepalīdzot, stjuarts to nogādāja klints virsotnē. Tur viņi nostiprināja savu ieguvumu vajadzīgaja leņķi, uztvēra saules staru un virzīja gaismu pāri nelīdzenajam klajumam uz kuģi, kuru no viņiem šķīra apmēram jūdze.
Mura smaidīja.
Vajadzētu izdoties. Tas nav sliktāks par mūsu lukturīšiem naktī. Un, ja vien šiem gangsteriem nav acis pakausī, stars nebūs redzams ne no vienas citas vietas, izņemot vadības kabīni…
Bet tagad, kad primitīvais raidītājs bija uzstādīts, vajadzēja pabeigt citus priekšdarbus. Vilkokss, Rips,
Kosti un gūsteknis atstāja slēptuvi un devās uz otro ieleju. Savādā apvidus mašīna tika novilkta no klints bluķa. Ta izrādījās nebojāta un drīz vien bija gatava braukšanai. Kamēr pārējie četri gaidīja, Mura ar Deinu vēlreiz uzrāpās klintī, kur dabūja krietni pasvīst, līdz viņiem izdevās divas reizes noraidīt «Karalienei» ziņojumu.