— Kur tieši? — nenogaidījis, kamēr biedrs pabeidz, Mura devās uz to pusi, no kurienes tikko bija ieradies mehāniķis.
— Durvis aizcirtās man deguna priekšā, tikko es pie tām piegāju, — iebilda Kosti. — Mēs nevaram viņam sekot. Varbūt vienīgi tad, ja kads atgādātu šurp to tauri no mašīnas.
Gaitenis turpinājās vēl nelielp gabaliņu un tad izbeidzās ar sienu, tikpat monolītu ka klints ārpusē. Taču tas nebija akmens, bet tas pats vienlaidu materiāls, no ka bija celtas ēkas Priekšteču pilsētas drupās.
— Vai ši ir tā siena? — Mura piesita pie gludas virsmas.
Kosti drūmi pamāja.
— Nav redzama ne mazāka šķirbiņa …
Dobja vibrācija, pie kuras jau bija ta pierasts, ka viņi to gandrīz nemanīja, bija jūtama cauri sienām, cauri pamatam zem kājām. Grūti pateikt, cik lielā mērā šī skaņa pastiprināja viņu neomulības sajūtu. Bet šaurais gaitenis un balā gaisma — viss liecināja, ka viņi iekļuvuši slazda.
— Šķiet, mēs esam iestrēguši, — ieteicās mehāniķis. — Derētu tā kā atgriezties ielejā. Kur ir Vilkokss un Senons?
Deins paskaidroja. Arī viņš cerēja, ka ārā palikušie ar šo Jerikas bazūni atvērs ārdurvis. Viņš pagriezās un ar nolūku atgriezties pie ieejas sāka soļot pa gaiteni. Tas bija vedis taisni, kā viņš atcerejās, un tad taisnā leņķi bija sekojis pagrieziens, kura bija nozudis Kosti, sekodams Snollam …
Taču, kad Deins nonāca līdz stūrim un pagriezās, pazīstamā gaiteņa vietā viņa priekšā bija tikai trīs vai četras pēdas gara niša. Viņš samulsis apstājās. Te bija bijis tikai viens gaitenis, bez sānejām. Viņa priekša tagad vajadzēja būt taisnai ejai uz ārdurvīm. Bet tās vietā pacēlās siena. Viņš izstiepa roku, un pirksti sajuta gludu virsmu. Nē, tas nebija redzes māns!
Aiz muguras atskanēja apslāpēts kliedziens. Deins apsviedās un pašā laikā pamanīja vēl vienu barjeru, kas slīdēja ārā no sānu sienas un grasījās nogriezt viņu no pārējiem.
Deins pa kaklu pa galvu metās uz priekšu, cenzdamies izspraukties pa atlikušo šauro šķirbu, bet droši vien nebūtu paspējis, ja nenāktu palīga Kosti. Liekot liela visu savu pārcilvēcisko spēku, viņam izdevās uz bridi apturēt sienu. Bet, tikko Deins bija licis otrā pusē, siena ar triumfa pilnu klikšķi noslēdza eju. Viņi bija ieslēgti sešas pēdas garā gaiteņa posmā.
— Tīri nostrādāts, — noteica Kosti. — Mēs tagad te sēdēsim, līdz viņiem labpatiksies ierasties mūs apciemot.
Mura paraustīja plecus.
— Tagad varam nešaubīties, ka Snolls sacēlis troksni.
Tomēr stjuarts neizskatījās norūpējies. Kosti sāka izklaudzināt sienu, uzmanīgi ieklausīdamies, it kā cerēdams ar šo skaiiu to atvērt.
— Te, protams, ir darīšana ar tālvadību, — savā rāmajā balsī turpināja Mura. — Jā, tagad viņi domā, ka mēs esam viņu nagos…
— Bet tā nebūt nav, vai ne? — Muras izturēšanās radīja Deinā cerību.
— Paskatīsimies. Ārdurvis kontrolē akustiska ierīce. Tans reiz sacīja, ka iekārtas radītie traucējumi esot galvenokārt ultraskaņas diapazonā. Ja tā, tad varbūt mēs atradīsim šim slazdam atslēgu.
Viņš atpogāja formas jaku un sāka kaut ko meklēt iekšējā krūšu kabatā, kur tirgotāji mēdza glabāt savus lielākos dārgumus. Beidzot viņš izņēma collas trīs garu caurulīti no kādas pulētas gludas vielas, kas atgadināja kaulu.
Kosti pārtrauca klaudzināt pa sienu.
— Ā, jūsu slavenais pievilinātājs…
— Tieši tā. Ar to es Karmuli pievilināju kukaiņus. Tagad palūkosimies, vai tā der arī kam citam…
Viņš pielika caurulīti pie lūpām un iepūta tajā. Taču neatskanēja neviena Zemes iedzīvotāju ausīm uztverama skaņa. Kosti sajūsma noplaka.
— Nav jēgas …
Mura pasmaidīja.
— Jūs esat nepacietīgs, Kari. Te ir desmit ultraskaņas toņu. Es esmu izmēģinājis tikai vienu. Ļaujiet man izmēģināt arī pārējos, un tad varēsim spriest par veiksmi vai neveiksmi.
Sekoja ilgas minūtes klusuma. Nekādu redzamu rezultātu…
— Neiedarbojas, — Kosti nošūpoja galvu.
Taču Mura nepievērsa viņam uzmanību. Laiku pa
laikam viņš atņēma caurulīti no mutes, atpūtās un mēģināja atkal. Deins bija pārliecināts, ka izmēģināts jau vairāk par desmit toņiem, bet stjuarts nelikās zaudējis cerību.
— Nu jau ir vairāk nekā desmit, — nikni norūca Kosti.
— Signāls, kas atvēra pirmās durvis, sastāvēja no trim toņiem. Tāda pati kombinācija var būt pielietota arī šeit. — Un Mura atkal pacēla caurulīti.
Kosti apsēdās uz grīdas, ar visu savu būtni pauzdams nevēlēšanos piedalīties šajā, pēc viņa domām, bezcerīgajā pasākumā. Deins notupās viņam blakus. Taču Muras pacietība šķita bezgalīga. Spriežot pēc Deina pulksteņa, bija pagājusi stunda un arī otra jau bija krietni gabalā. Deins pabrīnījās — kā gan šajā telpā iekļūst gaiss? Droši vien cauri sienām, tāpat kā gaisma, jo nekāda cita ceļa neredzēja. Elpot bija viegli.
— Sī svilpošana neko nedos, — īgni ierunājās Kosti. — Jūs drīzāk nolietosiet savu svilpi nekā iz- kļūsiet cauri šai te… — viņš ar dūri trieca pa sienu.
Un pēc šī pieskāriena daļa sienas lēni pavirzījās, paveroties pārdesmit collu platai un pēdas sešas augstai spraugai.
15. LABIRINTS
— Ir! — Deins uzsauca Muram, bet Kosti ieķērās ar rokām spraugas malā, visiem spēkiem cenzdamies paplest to platāku. Tas prasīja ārkārtīgu piepūli, it kā durvis ilgu laiku nebūtu lietotas.
— Tomēr šī nav tā eja, — elsa mehāniķis.
— Protams, tā neiziet uz gaiteni, — piekrita Mura. — Tomēr tā ir izeja no slazda, un tas jāprot novērtēt. Turklāt, spriežot pēc tā, ka mums bija tā jānopūlas, šī izeja reti tiek izmantota. Jo iabāk mums. Acīmredzot es esmu uzdūries retai toņu kombinācijai…