Viņš rūpīgi noslaucīja tievo caurulīti un noglabāja to.
Lai gan Kosti pulējās vaiga sviedros, viņam izdevās tikai nedaudz paplašināt spraugu. Mura pa to izlīda bez grūtībām, bet Deinam un mehāniķim vajadzēja papūlēties. Vienubrīd šķita, ka Kosti vispār neizdosies izspraukties cauri. Tikai pēc tam, kad viņš bija noņēmis savu plato jostu ar uzkabi un novilcis jaku, viņam ar grūtībām laimējās nokļūt pie pārējiem.
Tagad viņi atradās cita gaileni, šaurakā par to, kurā viņi bija ieslodzīti pirms tam. Sienas izstaroja to pašu pelecīgo gaismu. Taču, paspēris dažus soļus uz priekšu, Deins sajuta zem kājām mīkstu pamatu. Palūkojies lejup, viņš redzēja, ka grīdu klāj vismaz collu bieza smalku putekļu karta.
Mura atkabināja no jostas lukturīti un ļāva gaismas staram slīdēt pa priekšu. Putekļu karta visur bija vienmērīga, nekur nemanīja nekādu pēdu. Acīmredzot te jau sen neviens nebija gājis — varbūt pat kopš tiem laikiem, kad Priekšteči bija atstājuši savu kalnu citadeli.
— Ei! — viņu uzmanību pievērsa Kosti satrauktais kliedziens.
Šaurā sprauga bija pazudusi, un tās vietā atkal bija gluda siena. Atpakaļceļa vairs nebija.
— Viņi atkal mūs sagūstījuši! — aizsmakuša balsi noteica Kosti. Bet Mura pakratīja galvu.
— Nedomāju vis. Šķiet, te ir kāds mehānisms, kurš automātiski iedarbojās, tiklīdz mēs bijām izgājuši pa spraugu. So eju neviens neizmanto — vismaz nav izmantojis jau gadiem ilgi. Man tā vien gribas domāt, ka Ričs un viņa zeļļi pat nezina, ka tā pastāv. Palūkosimies, kurp tā aizvedīs. — Un viņš enerģiski sāka soļot uz priekšu.
Kādu gabalu eja stiepās paralēli otrajam, plašākajam gaitenim, kurš bija kļuvis viņiem par slazdu. Nekas neliecināja, ka tas gludajās sienās būtu jebkādas durvis. Taču Deins nodomāja, ka tādu varētu būt neskaitams daudzums un katras paklausa noteiktai toņu kombinācijai. Bet viņiem nebija ne laika, ne vēlēšanās to pārbaudīt.
— Vējš …
Mura lo varēja arī neteikt — Deins pats sajuta putekļainajā, smacīgajā gaiteni spēcīgāku gaisa plūsmu, kas nesa līdzi ārpasaules vēsumu un tikko jaušamu augu smaržu, kura tur ārā varbūt vispār nebūtu manāma.
Visi trīs steidzās uz priekšu un drīz vien atrada sienā atveri. No tas atpluda šalcoša skaņa, ko nespēja nomākt pat iekārtas ritmiskā darbība. Deins iebāza tumšajā četrstūrī roku, un pirksti sajuta glāsmainu gaisa plūsmu, it ka to sūktu iekšā pats kalns.
— Ventilācijas sistēma, — Kosti pamodās inženieris. Viņš iebāza caurumā galvu un plecus.
— Tas ir pietiekami plats, lai pa to varētu izlīst,— paspīdinājis ar lukturīti, viņš paziņoja.
Tas jāiegaumē, — noteica Mura. — Taču vispirms aiziesim līdz galam pa šo pašu eju.
Pēc minūtēm divdesmit viņi atkal uzduras sienai. Bet šoreiz Kosti nezaudēja drosmi.
— Ņem nu talkā savu svilpi, Frenk, — viņš mudināja, — un atver mums durvis…
Taču Mura nesteidzās paklausīt šim padomam, bet lukturīša gaisma vērīgi izpētīja sienu. Tā vairs nebija Priekšteču darinātā gluda virsma — viņu priekša pacēlās raupja dabiska akmens siena.
— Nedomāju, ka šis te paklausīs svilpei, — viņš sacīja. — Te ceļš izbeidzas, un izejas nav…
— Bet gaitenim kaut kur taču jāaizved, — iebilda Deins.
— Jā. Katrā ziņā te ir daudz neredzamu durvju. Un mēs nezinām, ar kādām skaņu kombinācijām tās. atvērt. Manuprāt, nav jēgas šķiest laiku, meklējot šīs kombinācijas. Iesim atpakaļ uz ventilācijas cauruli. Ja tā piegādā gaisu veselai eju sistēmai, mēs varbūt pa to nokļūsim citā gaitenī…
Viņi devās atpaka'ļ. Kosti bija taisnība — ventilācijas caurule bija pietiekami plata, lai pa to varētu līst gan viņš pats, gan arī Deins. Turklāt tajā nebija putekļu, kas klāja sānejas grīdu.
Cits aiz cita viņi ielīda lūkas melnajā tumsā. Tur nebija spokainās atblāzmas, kura, lai garsvāji, tomēr apgaismoja gaiteņus.
Pirmais līda Mura, rādīdams ceļu ar lukturīti. Viņi atradās pieklājīgu izmēru caurulē, un pretī no ārpuses plūda gaiss. Taču tagad, rokām un kājām saskaroties ar klinti, viņu ķermeņus savā varā pārņēma iekārtas vienmērīgais ritms.
Pēkšņi stjuarts izslēdza lukturīti.
— Priekšā gaisma… — viņš aizsmacis nočukstēja.
Kad Deina acis bija apradušas ar tumsu, arī viņš ieraudzīja priekšā bāli pelēku apli. Viņi bija sasnieguši ventilācijas caurules galu.
Taču, pienākuši tuvāk, viņi konstatēja, ka izeju noslēdz metāla režģis, caur kuru varēja izbāzt roku. Aiz tā pletās milzīga tukša telpa. Mura palūkojās ārā, un Deins pirmo reizi pa visu šo laiku, kopš pazina neparasti nesatricināmo stjuartu, dzirdēja viņu pārsteigumā iesvilpjamies. Deins paplikšķināja viņam pa muguru, atgādinādams, ka arī viņš un Kosti vēlas paskatīties.
A'tura piespiedās pie caurules sienas, un Deins ieņēma viņa vietu. Telpa ārpusē bija milzīga — šķita, ka visa kalna iekšpuse ir izdobta, lai tajā ievietotu visdīvaināko būvi. Pastiepies uz priekšu, kravas uzrauga palīgs lejā ieraudzīja neparastāko celtni, kādu jebkad bija skatījis.
Tai nebija jumta, un tās ārējo sienu augšējā mala pacēlās apmēram sešas pēdas zem ventilācijas lūkas ieejas. Bet šīs sienas… tās meta trakulīgus likumus un pagriezās dažādos leņķos, veidojot neregulāru formu telpas, kurām bija attāla līdzība ar parastām istabām. Gaiteņi, par kuru sākumu viņiem nebija ne jausmas, beidzās ar sešstūrainām vai astoņstūrainām telpām bez izejām. Citur savukārt ejas savienoja vairākas telpas bez kādas jēgas, jo galējai no tām tāpat nebija ne ieejas, ne izejas.
Sienas bija vismaz trīs pēdas biezas. Varēja nokāpt uz tām un iet uz priekšu, mēģinot noskaidrot, kādam nolūkam šis sarežģītais labirints domāts, vai arī vispār to apiet. Un, tā kā atpakaļceļa nebija, tas bija vienīgais, ko viņiem atlika darīt. Deins parāpās atpakaļ, dodams vietu Kosti.