Mehāniķis palūkojās uz savādo ainavu un pārsteigts iesvilpās.
— Kam tas viss? — viņš vaicāja. — Tam taču nav nekādas jēgas …
— Jā, mūsu izpratnē tam varbūt tiešām nav jēgas, — piekrita Mura. — Taču nostrādāts tas ir godam un ne jau nu bez zināma nolūka. Kaut ko tādu nemētiz celt tāpat vien.
Deins pastiepās pāri Kosti plecam un pakratīja režģi.
— So te vajadzēs izlauzt…
— Labi, bet ko pēc tam? — vaicāja mehāniķis. — Spārnu taču mums nav!
— Mēs nolaidīsimies uz sienām. Tās ir pietiekami platas, un mēs varētu pa tām doties tālāk …
Kosti bridi klusēja. Tad viņa lielas ķetnas aptaustīja režģi.
— Jā, te būs jāpapūlas …
Viņš izņēma savu instrumentu somu un ķērās pie režģa ramja.
Tāpat saliekušies viņi notiesāja pa porcijai no neaizskaramās pārtikas devas. Ta ka pelecigā krēsla ala joprojām bija tada pati, laiku varēja noteikt tikai pēc pulksteņa. Šķita, ka ir pusnakts, taču pulkstenis radīja pēcpusdienu.
Kosti norija savu sintētiskās barības devu un turpināju darbu. Kad viņš nolika pie malas instrumentus, bija pagājusi krietni vairāk nekā stunda.
— Nu, palūkosim!
Viņš bez sevišķas piepūles izgrūda režģi ārā, un caurules gals bija vaļā. Taču viņš nemetas āra, kā Deins bija gaidījis, bet palīda atpakaļ, palaizdams garām pārējos. Mura pabāza laukā galvu un atskatījās uz Deinu.
— Jums būs man jāpalīdz sasniegt sienu. Mans augums par mazu …
Viņš izstiepa rokas, un Deins tās stingri satvēra pie plaukstu pamatiem. Mura atmuguriski uzmanīgi izlīda no ventilācijas ejas, un viņa svars vienubrīd nedaudz parāva Deinu līdzi. Taču Kosti tūlīt satvēra viņu jostas vietā, un stjuarts sasniedza sienu.
— Kārtībā! — Mura paziņoja, paskrēja pa sienu pāris pēdu pa labi un apstājās.
Deins pagriezās, grasīdamies pievienoties stjuartam.
— Laimīgu ceļu! — no tumsas atskanēja Kosti balss. Tā vietā, lai saliektos un sekotu biedriem, mehāniķis bija ielīdis atpakaļ ejā.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — vaicāja Deins, saklausījis Kosti balsī kaut kādu savādu intonāciju.
— Tālāk jums būs jādodas bez manis, puis, — mehāniķis mierīgi atteica. — Mana galva nepanes augstumu. Es nevaru iet pa šīm sienām… divi soļi, un es novclšos lejā.
Deins bija pavisam aizmirsis šo milža vājo vietu. Ko lai viņi iesāk? No šejienes varēja izkļūt tikai pa sienām, bet Kosti pa tam nespēja iet. Bet nevarēja taču atstāt viņu šeit.
— Paklausies, puis, — ierunājās Kosti. — Jums abiem jāiet tālāk. Es palikšu tepat. Ja atradīsiet izeju, es varbūt kaut kā līdz tai aizkļūšu. Bet, kamēr jūs meklēsiet, es tikai traucēšu. Tā būs prātīgāk…
Varbūt tiešām tā bija prātīgāk, taču Deins tam nevarēja piekrist. Taču, vēl pirms viņš paguva kaut ko iebilst, Kosti dzelžaini satvēra viņu aiz rokām, aizstūma līdz ejas galam un nolaida lejā, līdz viņa kājas pieskārās sienai, un atkāpās ejā.
— Kosti nenāks… Viņš saka, ka nevarot noiet!
Mura pamāja.
— Ja, — viņš sacīja, norādīdams uz sienu labirintu, — viņš šeit tiešām nevarētu noiet. Bet, tiklīdz būsim atraduši izeju, mēs atnāksim pēc viņa. Mēs vieni paši tiksim uz priekšu ātrāk, un Karls to saprot …
Joprojām juzdamies kā nodevējs, Deins negribīgi sekoja stjuartam, kas droši kā kaķis sāka iet pa sienu uz juceklīgā labirinta pusi. Sienas bija apmēram divdesmit pēdu augstas; telpas un gaiteņi, ko tas veidoja, bija pilnīgi tukši. Šķita, ka gadsimtiem ilgi te nav bijusi neviena dzīva būtne. Pēkšņi Mura klusi iesaucās un ļāva gaismas staram krist lejup kādā šaurā telpā.
Pienācis klāt, Deins ieraudzīja baltu kaulu kaudzi un galvaskausu, kas vērās viņos ar tukšiem acu dobumiem. Labirintā reiz bija iekļuvis kāds nelaimīgais, lai paliktu tur uz visiem laikiem.
Muras lukturīša gaisma lēni aprakstīja apļus ap skeletu. Viņi pamanīja drēbju atliekas, un gaisma atstarojās no niķelētas sprādzes.
Gūsteknis, — lēni sacīja stjuarts. — Jā, šajā
labirintā cilvēks var klaiņot vai visu mūžu un neatrast izeju…
— Jūs domājat, ka viņš šeit atrodas kopš… kopš… — Deins sastomījās, nevarēdams nosaukt laika posmu, kas pagājis kopš pilsētas izpostīšanas un Limbo nosvilināšanas.
— Domāju, ka ne. Tas ir bijis cilvēks, tāpat kā mēs. Protams, viņš te guļ jau ilgi, taču ne kopš tiem laikiem, kad ticis būvēts šis labirints.
Turpinot pāriet no vienas sienas uz citu, kuras iz- vijās un izlocījās visdažādākajos virzienos, tomēr visu laiku tiecoties uz centru, viņi visu laiku lūkojās telpās zem sevis, cerēdami ieraudzīt vēl kādas paliekas. Deins saprata, ka šī savādā bišu šūnām līdzīgā būve aizņem daudz lielāku platību, nekā bija šķitis, lūkojoties pa ventilācijas lūku. Sīs līdzenās, masīvās sienas, kas krustojās, izlocījās un atkal krustojās, lai izbeigtos dīvainā tukšumā, droši vien aizņēma vairākas kvadrātjūdzes.
— Kaut kādam mērķim, — murmināja Mura. — Kaut kādam nolūkam taču jābūt — bet kādam? Kaut kādas nepareizas līnijas… tāpat kā celtnēm tur, pilsētā. Tas ir Priekšteču darbs. Bet kāpēc… kāpēc gan viņiem vajadzēja izdomāt kaut ko tādu?
— Cietums? — ierunājās Deins. — Cilvēks, kas šeit ieslodzīts, nekad vairs netiek ārā. Reizē cietums un soda vieta.
— Nē, — Mura pakratīja galvu. — Pārāk grandiozi. Cilvēki necels neko tādu tikai tāpēc, lai sodītu noziedzniekus. Lai spriestu taisnu tiesu, pastāv paņēmieni, kas prasa mazāk laika un pūļu.
— Bet varbūt Priekšteči nebija cilvēki? ..
— Varbūt viņi nebija tādi cilvēki kā mēs. Bet ko mēs saprotam ar vārdu «cilvēki»? Mēs to lietojam, lai apzīmētu saprātīgas būtnes, kuras zināmā mērā spēj ietekmēt apkārtējo vidi un savu likteni. Sajā ziņā