Priekšteči, protams, ir bijuši cilvēki. Bet neviens mani nepārliecinās, ka viņi šo te izmantojuši tikai par cietumu un soda vietu!
Viņi abi droši turējās kājās un nebaidījās no augstuma, tomēr neriskēja iet pa šaurajām sienām pārāk ātri. Deins atklāja, ka, pārāk ilgi lūkojoties ejās un telpās lejā, sāk reibt galva, tāpēc laiku pa laikam bija jāapstājas un jāskatās pelēkajā tukšumā virs galvas, lai pārvarētu nelabumu. Un visu laiku sienās bija jūtama vibrācija — varenajai iekārtai vajadzēja būt kaut kur šajā kalnu grēdā, un arī labirintam tajā droši vien bija sava nozīme. Kā jau bija norādījis Mura, sienu plānojumā līnijas Zemes iedzīvotāju izpratnē bija «nepareizas» un radīja sajūtu, kas robežojās ar bailēm.
Labu gabalu tālāk viņi atrada otru liki. Šoreiz lukturīša gaismā bija redzama formas jaka ar pazīstamām uzšuvēm — tas bija Inspicēšanas dienesta darbinieks.
— Var jau būt, ka te nav bijis paredzēts cietums, — noteica Deins, — bet par tādu tas ir izmantots.
— Sis te gii) jau vairākus mēnešus, — sacīja Mura, joprojām apgaismodams sačokurojušos ķermeni. Taču Deins vairījās to uzlūkot. — Varbūt viņš ir no «Rim- bolda» … vai no kāda cita sadauzīta kuģa.
— Viņi ar savu velnišķīgo mašīnu katrā ziņā ir notriekuši ne vienu vien Inspicēšanas dienesta kuģi. Varu derēt, ka te ir krietni daudz vraku.
— Pareizi, — Mura piecēlās. — Un šim nelaimīgajam mēs nevaram palīdzēt. Iesim…
Visu laiku ar nepacietību gaidījis, kad beidzot varēs atstāt šo senās traģēdijas mēmo liecinieku, Deins tūlīt devās tālāk uz nākamo stūri.
— Pagaidi!… — pacēlis roku, pavēloši uzsauca stjuarts.
Deins paklausīgi apstājās. Varēja redzēt, ka stjuarts ar visu savu būtni cenšas kaut ko saklausīt. Tad ari Deins uztvēra šo skaņu — zābaku soļu troksni uz akmeņiem, magnētiskajām zolēm izsitot nevienmērīgu ritmu, it kā to valkātājs skrienot grīļotos. Mura, brīdi klausījies, ātri pagriezās pa labi un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, kur viņi bija nākuši.
Skaņa apklusa, un Mura sāka mīņāties uz vietas, līdzīgi medību sunim paiedamies te pa labi, te pa kreisi, un spīdināja lukturīša gaismu te. vienā šaurā un līkumotā nodalījumā, te cita.
Viņš atradās virs kādas samērā taisnas ejas, kad soļu troksnis atjaunojās. Taču šoreiz ritms bija lēnāks, ar pārtraukumiem, it kā skrējēja spēki draudētu izsīkt. Tur bija ieslodzīts vēl viens nelaimīgais — kaut nu viņiem izdotos to atrast! Deins metas uz priekšu tikpat enerģiski kā Mura.
Taču skaņa te bija manīgs orientieris. Sienas to atbalsoja, noslāpēja vai pastiprināja, tāpēc viņi tikai aptuveni varēja noteikt, no kurienes ta nāk. Viņi turpināja virzīties uz priekšu ar tādu aprēķinu, lai starp viņiem visu laiku būtu ne vairāk par diviem nodalījumiem, un apgaismoja katru stūrīti.
Deins pa šauro taku gāja gar kādu sešstūrainu telpu ar nevienāda garuma sienam un tikko bija nokļuvis uz vienas no tam, kas bija daļa no līkumota gaiteņa. Pēkšņi viņš kādā līkumā pamanīja kustību — kāds stāvs grīļodamies vilkās uz priekšu, ar vienu roku balstīdamies pret sienu.
— Šurp! — viņš uzsauca stjuartam.
Cilvēks lejā, sasniedzis ejas galu un uzdūries kārtējai sienai, ievaidēdamies noslīga zemē. Viņš nekustīgi gulēja uz mutes divdesmit pēdu zemāk par saviem iespējamajiem glābējiem. Deins vēroja absolūti gludās sienas un neVarēja iedomāties, ka varētu nokļūt lejā, lai sniegtu palīdzību.
Pieskrēja Mura, pārvietodamies ar tādu vieglumu, it kā visu mūžu nebūtu darījis neko citu kā tikai skraidījis pa labirintu sienām. Tagad leja gulošo ķermeni apgaismoja divi lukturīši.
Saplēstais Tirdzniecības flotes formas tērps neradīja šaubas. Gūsteknis bija tirgonis, tāpat kā viņi paši. Viņi nezināja, vai nepazīstamais pamanījis gaisinu, bet viņš pēkšņi ievaidējās un apvēlās uz muguras. Viņa seja bija klāta brūcēm un zilumiem, kas liecināja par prasmīgu un brutālu spīdzināšanu. Deins varbūt arī nebūtu viņu pazinis, toties Mura nešaubījās.
— Ali!
Varbūt Kamils to bija sadzirdējis, bet varbūt tikai dzelžainā griba bija tā, kas lika viņam saņemties. Viņš vēlreiz ievaidējās, sasistās lūpas izmocīja dažus nesaprotamus vārdus, un aizpampušās acis' pavērsās pret viņiem.
— Ali! — sauca Mura. — Mes esam šeit. Vai tu mūs dzirdi… vai tu saprati?
Pagriezis pret viņiem nomelnējušo seju, Kamils izmocīja dažus sakarīgus vārdus:
— Kas?… Neredzu …
— Mura, Torsons! — atbildēja stjuarts, cenzdamies runāt skaidri. — Vai tu esi ievainots?
— Neredzu… Nav spēka … Izsalcis…
— Kā lai mes nokļūstam lejā? — vaicāja Deins. Kaut viņiem tagad būtu virves, ar kurām viņi miglā bija piesējušies pie apvidus mašīnas! Bet tās bija tur, un nebija nekā, ar ko tās aizvietot.
Mura atāķēja jostu.
— Mums ir divas jostas …
— Arī kopā tās nav pietiekami garas!
— Ja, tiesa gan, bet paskatīsimies…
Deins noņēma jostu un vēroja, kā stjuarts to piesprādzē pie savējās. Tad Mura sacīja:
— Tev vajadzēs mani nolaist. Vai varēsi?
Deins vērtējoši pārlaida skatienu sienai. Tās augšmala bija gluda, un uz tās nebija gluži nekā, pie kā varētu pieķerties; ja viņš nenoturēs stjuarta svaru, tad tiks norauts līdzi. Bet citas izejas nebija.
— Pacentīšos …
Viņš nogūlās uz vēdera, ar zābaku purngaliem aiz- āķējās aiz sienas otras malas un ar kreiso roku pieķērās blakussienai. Mura pa to laiku bija izvilcis blasteru un to rūpīgi noregulēja.
— Nu, es eju…
Turēdams blasteru vienā rokā, viņš ar otru ieķērās improvizētajā trosē. Deins, zobus sakodis, turēja, juzdams plecā neizturamas sāpes.