— Stop! — iesaucās cilvēks pie pults. — Pulsē atkal!
Ričs rupji nolamājās. Uguntiņas uz ekrāna mežonīgi lēkāja augšup un lejup. Arī Deins juta, ka iekārtas dūkoņa kļuvusi citāda un ritms vairs nav tik vienmērīgs.
— Pārslēdz atpakaļ! — Ričs pieskrēja pie pults. — Pārslēdz atpakaļ!
Cilvēks krēslā pagrieza pret viņu sviedriem klātu seju.
— Kā lai es to izdaru? — viņš iesaucās. — Mēs taču nezinām, kāpēc tā notiek!
— Saīsini staru — tas reiz palīdzēja, — deva padomu rīgelietis, vismierīgākais no visiem.
Gangsteris nospieda divas pogas. Visu triju skatieni pievērsās ekrānam, gaidot, kas notiks. Mežonīgi dejojošās uguntiņas nomierinājās, un tagad aina uz ekrana bija gandrīz tāda pati kā tad, kad Deins to bija ieraudzījis pirmo reizi.
— Cik tālu pašlaik sniedzas gravitācijas lauks? — vaicāja Ričs.
— Atmosfēras līmenī.
— Un kuģi?
Viņa apakšnieks uzmeta acis pultij, nolasīdams dažu skalu rādījumus.
— Tie sasniegs gravitācijas lauka robežu tikai pēc stundas… varbūt pēc divām. Taču mums būs vajadzīgs laiks, lai atjaunotu jaudu. Lai nu kā, bet šo nolādēto tirgoni tas neietekmē — tas jau nu nepacelsies.
Ričs izņēma no kabatas nelielu kārbiņu, uzbēra nedaudz no tās satura uz plaukstas un uzlaizīja.
— Patīkami dzirdēt, ka vismaz kaut kas tev izdodas, — viņš noteica tik ledaini, ka Deinam pārskrēja tirpas pār kauliem.
— Mēs taču par šo mašīnu tikpat kā neko nezinām, — cilvēks krēslā bungoja pa pults malu. — Neviens no mums nezina, kā ar to pareizi rīkoties. Pirmkārt, to ir būvējušas mums svešas būtnes…
— Kad tu atjaunosi pilnu jaudu — ja tev tas izdosies —, paziņo man, — tas bija viss, ko Ričs atbildēja.
«Pilna jauda tiks ieslēgta pēc divām stundām,» domāja Deins. «Ja es pa šo laiku paspētu atgriezties kopā ar Muru… un varbūt ari ar Kosti un Ali… Šī svira, kuru grasījās nospiest rīgelietis, — tā droši vien ieslēdz kaut ko svarīgu. Ja mēs varētu ieņemt šo telpu un sagūstīt tajā esošos ļaudis, mums izdotos uzzināt par mašīnas darbību vēl ko vairāk. Pieņemsim, ka policijas kreiseris sekmīgi nolaižas tūlīt pēc noziedznieka, kuram tas seko!.. Ko man tālāk darīt?»
Jautājumu viņa vietā izšķīra Ričs. Joprojām ritmiski gremodams, gangsteru barvedis devās pie slepenajām durvīm.
— Divas stundas, tu saki? — viņš iedams izmeta pār plecu. — Mums visiem būs labāk, ja tu to paveiksi uz pusi īsākā laikā, saprati? Es atgriezīšos pēc stundas — sagatavojies uz to laiku dot pilnu jaudu. — Ātri pamājis rīgelietim, Ričs izgāja pa atvērumu sienā.
Tagad Deins bija gatavs viņam sekot. Viņš nogaidīja, līdz Ričs bija pietiekami tālu, un devās viņam nopakaļ pa līkumotajiem gaiteņiem. Gangsteris gāja pārliecināti, kā pa labi pazīstamu ceļu. Vēl pirms viņi bija nonākuši vienā līmenī ar Muras improvizēto nelielo bāku, kuru Ričs no lejas saredzēt nevarēja, Deins jau bija atšifrējis labirinta noslēpumu. Divi pagriezieni pa labi, tad viens pa kreisi, vēl trīs pa labi, izlaist vienu eju un atkārtot visu no jauna. Ričs to visu veica četras reizes, un Deins bija pārliecināts, ka tā tas turpināsies lidz pat izejai no labirinta. To sapratis, viņš pagaidīja, līdz gangsteris attālinās par kādiem pieciem gaiteņiem, un devās uz telpu, kurā bija atstājis Muru un Ali.
Muras pūliņi nebija bijuši veltīgi — Kamils jau bija piecēlies un staigāja. Tikko Deins bija nokāpis pa primitīvajām kāpnēm, abi nepacietīgi mudināja viņu stāstīt.
— … Lūk, tādas tās lietas, — Deins pabeidza savu ziņojumu. — Policijas kreiseris seko šim putnam pa pēdām. Kamēr viņi nav nonākuši atmosfērā, nekas nedraud. Taču, tikko mašīnas jauda atkal sasniegs maksimumu … — viņš uzsita knipi.
— Tagad ir mūsu kārta rīkoties! — Kamils vēla vārdus pār uzpampušajām lūpām. — Mums jāizslēdz šī iekārta. Pavisam!
— Jā, — noteica Mura, piegājis pie sienā izveidotajiem pakāpieniem. — Bet vispirms jāatved šurp Kosti…
— Kā jūs domājat viņu nogādāt uz šejieni? Viņš taču teica, ka nevarot iet pa sienām …
— Ja cilvēks ir spiests, viņš var paveikt visu, — atbildēja Mura. — Jūs palieciet šeit, un es atvedīšu Kosti. Bet vispirms parādiet man ce|u uz šo «sirdi»…
Deins aiz stjuarta vēlreiz uzkāpa uz sienas un aizveda viņu garām trim starptelpām uz gaiteni, kurā bija redzējis līkumojam Riču. Kad viņš paskaidroja Muram maršruta sistēmu, stjuarts pasmaidīja savu rāmo smaidu.
— Ļoti vienkārši, vai ne? Tagad paliec pie Kamila… un nedari nekādas mu'ļķības, kamēr es atgriezīšos. Tas viss ir augstāka mērā interesanti…
Deins paklausīgi devās atpakaļ uz telpu, kurā bija palicis inženiera palīgs. Kamils sēdēja uz grīdas, atspiedies ar muguru pret sienu un pievērsis savu savainoto seju lukturīša gaismai. Deina zābakiem noklabot uz grīdas, viņš pagrieza galvu.
— Laipni lūdzam, — viņš nočāpstināja. — Tagad pastāsti man kaut ko vairāk par šo iekārtu …
Viņš uzdeva veselu virkni jautājumu par to, ko Deins bija redzējis, un kravas uzrauga palīgs atbildot vairākas reizes sapinās. No mašīnām viņš bija redzējis visai maz, jo tās sedza pārvalki. Tāpat viņš nevarēja aprakstīt arī vadības pulti, jo tobrīd viņa uzmanību vairāk bija saistījuši cilvēki pie tās. Un atkal Deinu pārņēma nepiemērotības sajūta. īstam tirgotajam bija jātur acis vaļā, un ne uz brīdi viņš nedrīksteja atslābināt uzmanību. Tagad Deins acīmredzot bija palaidis garām vēl vienu izdevību. Un viņā atkal pamodās vecā nepatika pret inženiera palīgu.
— No kurienes viņi ņem enerģiju? — Ali brīnījās. — Mums nav nekā tamlīdzīga — gluži nekā! Te jābūt tādām lietām, kas mums palīdzēs pavirzīties uz priekšu par daudziem gadiem… par vairākām paaudzēm …
— Protams, tikai tad, — nedaudz skeptiski piebilda Deins, — ja tas viss nonāks mūsu rokās. Pa- gaidam mēs vēl neesam uzvarējuši.