— Tagad pēc trikiem vairs nav nekādas vajadzības. Mēs visi esam lamatās…
Ali pieķērās pie krēsla un ieslīga tajā. Ekrāns aiz viņa bija tukšs, nedzīvs.
— Un kas tās būtu par lamatām? — vaicāja Mura.
— Jus nolauzāt to sviru, un tagad mašīna vairs nav vadāma, — rīgelietis vaļīgā pozā atspiedas pret sienu. Viņa zvīņainā seja bija absolūti neizteiksmīga. — Mēs nemūžam netiksim ārā no šejienes pa tumsu!
Tagad Deins pirmo reizi ievēroja pārmaiņu. Pelēcīgais mirdzums, ko izstaroja Priekšteču labirinta sienas, pamazām bālēja, līdzīgi dziestoša ugunskura oglēm.
— Mēs esam ieslodzīti, — turpināja gūstekņa cietsirdīgā balss. — Ta kā jūs salauzāt atslēgu, neviens nespēj mūs dabūt no šejienes laukā.
Kosti iesmējās.
— Ko tu — tēlo «čukstētāju», vai? — viņš skarbi noprasīja, pēc tam par atbildi izvilka lukturīti un ieslēdza gaismu. Taču rīgelietis uz to pat nepaskatījās.
— Mēs nezinām visus šejienes noslēpumus, — viņš sacīja. — Pagaidiet vien, drīz jus redzēsiet, cik maz jums palīdzēs šie lukturīši.
Deins pagriezās pret stjuartu.
— Vajadzētu iet projām… kamēr vēl no sienām nav nozudusi gaisma …
Uzrunātais piekrītoši pamāja un uzsauca rīgelie- tim:
— Vai tu vari atvērt durvis?
Tas pakratīja galvu. Tad Kosti nekavējoties sāka rīkoties. Viņš izņēma blasteru un ņēmās izdedzināt sienā pakāpienus. Deins gandrīz vai lēkāja aiz nepacietības tikt ārā un virzīties uz izeju, viņam šķita, ka pakāpieni nekad neatdzisīs.
Beidzot viņi tomēr pārkāpa sienu un pa gaiteni devās uz izeju. Kosti atlieca rīgelieša rokas uz muguras, sasēja ar viņa jostu un vilka gūstekni sev līdzi. Viņi virzījās uz priekšu lēni, jo Ali, pat pārējiem palīdzot, nevarēja ātri paiet. Tagad jau bija gandrīz pilnīgi tumšs — ja neskaitīja vienīgi spokaino agrākā mirdzuma atblāzmu.
Mura iededza gaismu.
— Iztiksim tikai ar vienu lukturīti. Jātaupa akumulatori tādam brīdim, kad tie būs visvairāk vajadzīgi.
Deins jutās pārsteigts. Lukturīšu enerģiju nevarēja tik ātri izlietot, tie bija paredzēti mēnešiem ilgai lietošanai. Taču gaismas aplis viņu priekšā vairs nebija spilgti dzeltens, bet gan neparasti bāls, pelēcīgs.
- Kāpēc tu neieslēdz to uz pilnu jaudu? — brīdi vēlāk jautāja Ali.
Tumsā ieķiķinājās rīgelietis.
— Tas ir ieslēgts līdz galam, — atbildēja Mura.
Visi klusēja, bet Deins saprata, ka ne jau viņš viens
ar bažām vēro bālo gaismas apli. Un, kad tas pārvērtās tikai izplūdušā plankumā, kas apgaismoja labi ja kādu pēdu priekšā, viņš nebija neko izbrīnījies. Tikai Kosti noprasīja:
— Kas noticis? Pagaidiet!…
Biezo tumsu pāršķēla viņa lukturīša stars. Minūtes divas gaisma bija tīra, bet tad arī sāka bālēt, it kā planētas atmosfērā kaut kas badīgi rītu enerģiju.
— Sajā telpā jebkura enerģija tagad tiek uzsūkta, — klāstīja rīgelietis. — Iekārtas darbībā ir daudz kā tāda, ko mēs nesaprotam. Vispirms pazūd gaisma, pēc tam ari gaiss…
Lai par to pārliecinātos, Deins dziļi ievilka elpu.
Viņaprāt, vēsais gaiss bija tāds pats kā vienmēr. Pēdējais apgalvojums varēja būt vienkārši gūstekņa fantāzijas auglis. Tomēr viņi paātrināja soli.
Kādu laiku bālais lukturīša gaismas aplis |āva viņiem ievērot pagriezienu secību, kādā bija devies Ričs, lai izkļūtu no labirinta. Tagad, kad lielā mašīna bija izslēgta, visur valdīja plašs, drūms klusums, kurā savādi atbalsojās vienīgi viņu zābaku troksnis. Kosti lukturītis beidzot izdega, un Deins ieslēdza savējo. Viņi turpināja virzīties uz priekšu, pārejot no telpas telpā, no viena īsa gaiteņa citā, cenzdamies līdz pēdējam izmantot dziestošo gaismu. Taču viņiem nebija ne jausmas, cik tālu vēl ir līdz ārdurvīm.
Kad tumsa bija aprijusi arī Deina lukturīša gaismu, Mura deva jaunu pavēli:
— Tagad visiem sadoties rokās!
Deins ar labo roku ieķērās Muras jostā un ar kreiso satvēra Ali roku pie plaukstas pamata, tādējādi izveidodams vienu ķēdes posmu. Un viņi devās tālāk. Kravas uzrauga palīgs izdzirda klusu murmināšanu — stjuarts priekš-galā skaitīja soļus, izstrādādams kaut kādu savu īpašu metodi, kā pārvietoties tumsā.
Bet tumsa bija nospiedoša, bieza, taustāma, kaut kā neizprotama pilna, kā jau tas bija raksturīgi šai planētai. Šķita, ka viņi ar pūlēm pārvietojas kaut kādā lipīgā šķidrumā, un sāka jau zust cerība sasniegt ārpasauli — drīzāk jau radās sajūta, ka viņi tiek dzīti atpakaļ, pretī pazušanai.
Deins mehāniski sekoja Muram, viņam atlika vienīgi cerēt, ka stjuarts zina, ko dara, un agri vai vēlu aizvedīs viņus pie labirinta izejas. Pats viņš smagi elsa, it kā viņi būtu skrējuši, kaut gan visi, kopš bija sadevušies rokās, gluži neviļus soļoja nesteidzīgi kā Biroja parādes laukumā.
— Un tomēr — cik jūdzes mums vēl jānoiet? — atskanēja Kosti balss.
Par atbildi atkal nicīgi iespurcās viņu gūsteknis.
— Vai tev, tirgoni, nav vienalga? Izejas no šejienes nav — jūs nolauzāt sviru.
Vai rīgelietis pats tam tiešām ticēja? Ja tā, tad kāpēc viņš bija tik mierīgs? Varbūt viņš piederēja pie kādas no tām fatālistiskajām rasēm, kuru uztverē nav atšķirības starp dzīvību un nāvi?
Mura pārsteigts iesvilpās, un brīdi vēlāk Deins uzgrūdās viņam virsū. Ali un abi pārējie savukārt uzgrūdās Deinam un sadrūzmējās viņam aiz muguras. Priekšā bija siena. Pēc Deina domām, tam bija tikai viens izskaidrojums — Mura kaut kur bija kļūdījies un tumsā nogriezies pa nepareizu eju. Viņi bija apmaldījušies!
— Kur rnēs esam? — vaicāja Kosti.
— Apmaldījušies, — sausi atteica rīgelietis ar aukstu izsmieklu balsī.
Taču Deins jau bija pielicis roku sienai, kas bija viņiem aizšķērsojusi ceļu, un viņa pirksti sataustīja tās virsmu. Tas vairs nebija gludais Priekšteču darinātais materiāls, bet raupjš akmens. Viņi bija sasnieguši dabisku klinti — alas robežu! Arī pats Mura to apstiprināja.