Pēkšņi Ali neveikli, taču cik ātri vien spēdams, metās gangsterim kājās. Tas paklupa pār viņa ķermeni un atkal nokrita. Tad Deins lika lietā blasteru trešo reizi, tēmēdams abiem pāri, lai izveidotu gangstera ceļā uguns barjeru.
— Izbeigt! — atkal nodārdēja no augšas. — Izbeigt apšaudi, citādi mēs ar liesmumetēju noslaucīsim visu tuneli!
No tumsas atbildēja kaut kas līdzīgs mežonīga zvēra rēcienam. Pie pašas ugunīgās joslas, kurai vajadzēja noslēgt tuneli, šurpu turpu svaidījās tumša ēna, kuras salīkušajā stāvā jautās kaut kas necilvēcisks.
Atkal iedegās prožektors, apgaismojot tuneli. Gaismai vistuvāk stāvēja trīs gangsteri, pacēluši rokas virs galvas. Tad stars apstājās pie Kosti. Milzis joprojām nekustējās, un pār viņa zodu sūcās asins strūkliņa. Tad gaismas kūlī nokļuva Mura, kurš steidzās pie mehāniķa, un Ali — tas, sakņupis un piespiedis rokas pie krūtīm, klepoja.
Deins, stāvēdams ar muguru pret prožektoru, joprojām bija modrs un turēja uz grauda atbaidošo slāvu, kas ar nosiekalotām lūpām un atkārušos apakšžokli lēkāja pie pašas ugunīgā apļa malas, kurš šķīra to no labirinta melnās tumsas, kur viņš būtu drošībā. Tajā tikko varēja pazīt Salzaru, šīs dieva aizmirstās karaļvalsts galvu — no kreksa lietošanas viņš bija gandrīz zaudējis prātu un vairs nelīdzinājās cilvēkam.
Tajā brīdī, kad prožektora stars apspīdēja Riču, viņš pagriezās, atņirdza zobus, nospļāvās tā virzienā, pēc tam apsviedās, pārlēca pār izkusušā akmens upi, apdedzinājās, iebrēcās aiz sāpēm un metās labirinta virzienā.
— Torson! Mura!
Deins nodrebēja. Viņam vajadzēja drāzties pakaļ Salzaram, taču viņš nespēja piespiest sevi mesties cauri ugunij, lai sekotu bēglim tumsā. Tāpēc, izdzirdīs šo skarbo saucienu, viņš izjuta neizsakāmu atvieglojumu. Viņš palūkojās pār plecu, lai redzētu, no kurienes tas nācis, bet gaisma viņu apžilbināja un viņš tikai labu laiku sāpīgi mirkšķināja, līdz sāka atšķirt melni sudrabotās policijas krāsas un pelēcīgi dzeltenos tirgoņu formas tērpus. Viņš iebāza blasteru makstī un gaidīja, lai tie pienāk tuvāk.
Dažas stundas vēlāk viņš sēdēja pie galda kādā savādā telpā. Tā bija bāztin piebāzta ar priekšmetiem, kas ar nekautru atklātību liecināja par to, kāds odžu midzenis ir Limbo, — ar priekšmetiem, kas bija salaupīti no piecdesmit — varbūt simt kuģiem un savilkti vienkop bezgaumīgā greznībā.
Deins, piebāzis muti ar īstu ēdienu, kurā_ nebija nekādu koncentrātu, pussnaudā klausījās, ka Mura īsi atskaitās par viņu darbību pēdējo triju dienu laikā. Viņš juta mokošu nogurumu un nepārvaramu vēlēšanos nolikt galvu uz galda un gulēt — tieši gulēt un neko citu. Taču viņš turpināja sēdēt un gremot delikateses, kādas nebija baudījis, kopš bija atstājis Zemi.
Iekšā un ārā staigāja cilvēki melnos formas tērpos, saņemdami pavēles no policijas kreisera komandiera, kurš sēdēja blakus kapteinim Dželiko un klausījās Muras stāstu, bieži pārtraukdams to ar jautājumiem. «Tas atgādina daudzsēriju televīzijas grāvēja beigas,» kā pa miglu nodomāja Deins. «Policija ieradusies, un viss ir atkal labi…»
— Uz šādu odžu midzeni mums vēl nav nācies uzdurties, — ierunājās kreisera komandieris.
— Man šķiet, — piebilda Van Raiks, — ka te atklāsies daudzu kuģu pazušanas noslēpums…
Policists nopūtās.
— Mums būs jāpārmeklē šie kalni, varbūt vajadzēs izdarīt arī šādus tādus izrakumus — tikai tad mēs varēsim uzskatīt, ka esam izpildījuši savu pienākumu. Lai gan daudz ko mēs varam noskaidrot arī, tikai sastādot salaupīto mantu sarakstu. Jā, te nu varēs pavilkt svītru daudzām lietām, kas ievadītas Centrā. Un šī izdevība ir radusies, tikai pateicoties jums. — Viņš piecēlās un atdeva Dželiko godu. — Būšu priecīgs, kaptein, ja jūs atradīsiet laiku ierasties pie manis… — viņš palūkojās pulkstenī, — pēc trim stundām. Mums jāapspriež daži jautājumi.
Viņš izgāja. Deins iedzēra malku no kāda kausa, ko rotāja Inspicēšanas dienesta emblēma. Redzot šīs krustojošās komētas, viņš nodrebēja un atgrūda trauku. Tas pārāk spilgti atsauca atmiņā nesen redzēto. Jā, te būs daudz savādu atradumu. Un viņš jutās atvieglots, ka viņam nebūs šīs mantas jāšķiro un jāsastāda to saraksts.
— Bet kā tad ar labirintu? — Van Raika parastais miers šķita pazudis. — Es domāju, ka ir vērts tajā ielūkoties.
Dželiko drūmi pasmējās.
— It kā policija tagad tajā ielaistu kādu citu, izņemot savus cilvēkus un federālos ekspertus!
Izdzirdis pieminam labirintu, Deins satrūkās un pirmo reizi ierunājās.
— Tur aizbēga Ričs. Vai viņš vēl nav notverts, ser?
— Vēl ne, — atteica Dželiko. Šķita, ka viņu pazudušais gangsteru barvedis neko daudz neinteresē. — Kreksa gremotājs, vai ne? Tāpēc jau viņš lēkāja kā jucis, kad mes satikām jūs…
— Jā, pašās beigās viņš zaudēja prātu, ser, — piekrita Mura. — Tomēr es ceru, ka policija par viņu nav aizmirsusi. Medīt prātā jukušu cilvēku šajā labirintā, iepriekš neveicot visnopietnākos piesardzības pasākumus, — tas nu ir darbiņš, kuru es negribētu uzņemties.
— Nu, — kapteinis piecēlās, — no mums to ari neprasa. Tagad teikšana ir policijai, lai tad tā arī lauza galvu. Jo ātrāk mēs atstāsim šo nolādēto planētu, jo labak. Mēs esam tirgoņi, nevis policisti.
— Hm… — Van Raiks joprojām zvilnēja krēslā, kurš bija te nokļuvis no kāda lainera kapteiņa kabīnes, — jā, tirgoņi, tur jau ir tā lieta. Mums jādomā par biznesu. — Viņa dzidri zilajās acīs nebija ne vēsts no Dželiko satraukuma. Viņš bija mierīgs, un, kā Deinam šķita, grasījās ķerties pie darba. Vai nu te bija policija vai nebija, Van Raikam ar Limbo vēl bija kārtojami savi rēķini.