Grifita acis samiedzās, un tajās nevilšus uzzibsnīja uguntiņa. Grifs pamanīja to, izklaidīgi paskatīdamies uz sarunu biedru.
— Un Parsons, jūsu aģents Hikimavi, man stāstīja, ka Falkrema sabiedrība nopirkusi šo staciju no jums. Kāpēc viņam būtu vajadzējis melot?
Saules un slimības izmocītais Grifits neizturēja. Viss uzkrājies sarūgtinājums izpaudās viņa sejā un savilka lūpas grīnā smaidā.
— Paklausieties, Grīf, — kāpēc jūs tā spēlējaties ar mani? Jūs visu zināt, un es zinu, ka jūs zināt. Runāsim skaidru valodu! Jā, es pārdevu visu un braucu prom. Un ko jūs tur varat izdarīt?
Grifs paraustīja plecus, un ne vaibsts viņa sejā neliecināja, ka viņš būtu apņēmies kaut ko darīt. Likās, ka viņš ir galīgā neizpratnē.
— Te nav likumu, — Grifits uzskaitīja savas priekšrocības. — No šejienes līdz Tulagi ir simt piecdesmit jūdžu. Aluitas papīri man ir rokā, un es atrodos pats uz sava kuģa. Nekas nevar aizkavēt mani braukt prom. Jūs nevarat aizturēt mani tāpēc vien, ka esmu jums parādā nelielu summu. Un es zvēru — jūs mani neaizturēsiet! Lieciet to aiz auss!
Grifa seja pauda aizvien lielāku pārsteigumu.
— Tātad jūs gribat man izkrāpt šīs tūkstoš divsimt māciņas, Grifit?
— Apmēram tā, veco zēn. Un nekādi stipri vārdi jums nelīdzēs. Ceļas vējš. Labāk taisieties, ka tiekat, kamēr es neesmu izkustējies no vietas, citādi nolaidīšu dibena jusu laiveli!
— Patiesi, Grifit, jūs runājāt gandrīz pareizi. Es nevaru jūs aizturēt. — Grifs pavandījās pa somiņu, kas karājās pie revolvera jostas, un izvilka no turienes sagumzītu papīru, acīmredzot oficiālu dokumentu. — Bet varbūt tas apstādinās jūs? Tas nu būs jāliek aiz auss jums.
— Kas tas ir?
— Admiralitātes pavēle. Bēgšana uz Jaunhebridu salām jūs neglābs. Šī pavēle ir derīga visur.
Izlasījis dokumentu, Grifits norija siekalas. Saraucis pieri, viņš apsvēra jauno situāciju. Tad viņš pēkšņi pacēla acis — un viņa seja apskaidrojās.
— Jūs esat gudrāks, nekā es domāju, veco zēn, — viņš ierunājās. — Jūs esat sasējis man rokas un kājas. Man vajadzēja zināt, ka jūs nevar apvest ap stūri. Džeikobsens teica man, ka nekas neiznākšot, bet es negribēju viņu klausīt. Tomēr viņam bija taisnība un jums ari. Nauda man ir apakšā. Iesim un visu nokārtosim.
Viņš devās lejup, bet tad pagāja sāņus, lai palaistu pa priekšu viesi, un vienlaikus pameta skatienu uz jūru, ko sacēlies vējš bija saņirbinājis tumšu.
— Sagatavojieties, — Grifits pavēlēja palīgam. — Paceliet buras un esiet gatavi pacelt enkuru!
Apsēzdamies uz palīga kojas malas pie neliela galdiņa, Grifs pamanīja no spilvenapakšas rēgojamies revolvera spalu. Uz galda, kas Jjr virām bija pierīkots pie šķērssienas, atradās spalvaskāts, tinte un apdriskāts kuģa žurnāls.
— Lai mani pieķer blēdībā, — izaicinoši sacīja Grifits. — Pārāk ilgi esmu bijis tropos. Esmu slims, velnišķi slims. Viskijs, saule un drudzis pataisījuši mani arī morāli slimu. Tagad man vairs nekas nav par netīru un zemisku un es saprotu, kāpēc nēģeri apēd cits citu, griež nost galvas un tamlīdzīgi. Es pats esmu spējīgs to izdarīt. Un tas, ko es gribu darīt ar jums, nav nekas vairāk kā mīļš jociņš. Es jums labprāt piedāvātu kaut ko dzeramu.
Grifs neatbildēja, un Grifits slēdza vaļā lielu kasi ar sarežģītu atslēgu. Uz klāja bija dzirdami spiedzīgi kliedzieni, bloku čīkstoņa un krakšķi: melnādainie vilka augšā grotburu. Grifs ar acīm sekoja lielam tarakānam, kas rapoja pa notaukoto sienu. Grifits, neganti lādēdamies, nesa kasi pie trapa, kur bija gaišāks. Te viņš stāvēja, noliecies pār kasi, ar muguru pret viesi. Pēkšņi viņš paķēra pie trapa pieslieto šauteni un zibenīgi apsviedās.
— Nekustieties! — viņš pavēlēja.
Grifs pasmaidīja, neizpratnē savilka uzacis un paklausīja. Viņa kreisā roka bija atspiesta pret koju, bet labā roka gulēja uz galda. Revolveris karājās viņam pie labās gūžas. Taču viņam neizgāja no prāta otrs revolveris — zem spilvena.
— Uh, — Grifits ņirgājās, — jūs Zālamana salās esat nohipnotizējis visus, tikai ne mani, atļaujiet man sacīt. Tagad es gribu izgrūst jūs no sava kuģa kopā ar jūsu admiralitātes pavēli, bet vispirms jums kaut kas ir jāizdara. Paceliet to žurnālu!
Grifs ziņkāri paskatījās uz kuģa žurnālu, bet nekustējās.
— Es jums saku, ka esmu slims cilvēks, Grīf, un es varu nošaut jūs tikpat viegli, kā nospiest tarakānu. Paceliet to žurnālu, kad jums saka!
Grifits patiešām izskatījās slims, viņa sadilusī seja no dusmām nervozi raustījās. Grifs pacēla žurnālu un nolika to sāņus. Zem žurnāla bija aprakstīta papīra lapa.
— Izlasiet! — Grifits pavēlēja. — Izlasiet skaļi!
Grifs paklausīja, bet lasot viņa kreisā roka sāka bezgala lēni un pacietīgi slīdēt tuvāk zem spilvena pabāztajam ierocim.
— «Uz keča «Villijs Vou». Bombi līcis, Annas sala, Zālamana salas,» — viņš lasīja. — «Ar šo apliecinu, ka esmu saņēmis pilnīgi visu parāda summu no Harisona Dž. Grifita, kurš man šodien samaksāja tūkstoš divsimt sterliņu mārciņu.»
— Kad man būs rokā šī kvīts, — Grifits izsmējīgi teica, — jūsu admiralitātes pavēle nebūs pat tā papīra vērta, uz kura tā uzrakstīta. Parakstiet!
— No tā nebūs nekāda labuma, Grifit, — sacīja Grifs. — Spaidu kārtā parakstīts dokuments likuma priekšā nav derīgs.
— Kāpēc tādā gadījumā jūs negribat to parakstīt?
— Lūdzu, bet es pasargāšu jūs no daudzām nepatikšanām, ja neparakstīšu to.
Grifa pirksti jau bija tikuši līdz revolverim. Kamēr viņš runāja, labā roka rotaļājās ar spalvaskātu, bet kreisā lēni un nemanāmi vilka ieroci tuvāk. Beidzot viņš satvēra to — un vidējais pirksts pieskārās mēlītei, bet rādītāja pirksts aptvēra stobru. Grifs šaubījās, vai viņam izdosies izšaut ar kreiso roku, kā nākas.