— Neraizējieties par mani, — Grifits zobojās. — Un neaizmirstiet — Džeikobsens apstiprinās, ka viņa klātbūtnē esmu samaksājis jums. Bet tagad parakstieties, lūk, tur pašā apakšā — Deivids Grifs — un uzrakstiet datumu!
Uz klāja varēja dzirdēt bloku šņirkstoņu un buru plak- šķus pret rifiem. Sēdēdami kajītē, viņi sajuta, ka «Villijs Vou» sasveras un atkal iztaisnojas. Deivids Grifs vēl vilcinājās. No kuģa priekšgala nāca troksnis, kas radās, priekšburas fallēm berzējoties gar blokiem. Mazais kuģītis atkal sasvērās uz sāniem, un cauri kajītes sienām bija dzirdama ūdens šļakāšanās.
— Veicīgāk! — uzkliedza Grifits. — Enkurs jau ir pacelts.
Šautenes stobra caurums četru pēdu attaluma jau bija pavērsts pret Grifu, kad viņš nolēma rīkoties. Šautene Grifita rokās drebēja, kad viņš, pirmajām nevienmērīgajam plūsmām sašupojot kuģi, centās noturēt līdzsvaru. Grifs izmantoja šūpošanos, izlikās, it kā gribētu parakstīt papīru, un vienlaikus zibenīgi kā kaķis izdarīja sarežģītu kustību. Zemu pieliekdamies un mezdamies uz priekšu, viņš izrāva kreiso roku no galdapakšas un, stiepjot revolveri uz priekšu, spēji nospieda automātiski uzvelkamo sprūdu. Tikpat zibenīgi,rīkojās Grifits. Viņš pagrūda ieroci pretī Grifam un uz labu laimi izšāva. Abi šāvieni nodārdēja reizē.
Grifs sajuta, ka lode apsvilina viņam plecu, un zināja, ka pats nav trāpījis. Viņš metās uz priekšu, kamēr Grifits nebija paguvis izšaut otrreiz, un aptvēra viņu, piespiezdams abas rokas, kuras vēl nelaida vaļā šauteni. Kreisajā rokā Grifs turēja revolveri, spiezdams tā stobru pretiniekam vēderā. Līdz neprātam saniknots par sāpēm plecā, viņš jau dzīrās nospiest mēlīti, bet tad dusmas pārgāja — un viņš savaldījās. Pa lūku bija dzirdami Gumu matrožu sašutuma pilnie kliedzieni.
Viss bija noticis dažās sekundēs. Sagrābis kapteini, Grifs kā vējš drāzās ar viņu augšā pa stāvajiem pakāpieniem. Uz klāja acis apžilbināja saule. Kāds melnādainais smīnēdams stāvēja pie stūres, un vēja dzītais «Villijs Vou», ūdeni putās kuldams, traucās uz priekšu, Gumu kanoe ātri atpalika. Grifs pagrieza galvu. No vidusklāja ar revolveri rokā viņam virsū metās palīgs. Divos lēcienos, joprojām turot rokās nevarīgo Grifitu, Grifs bija pie reliņa un pāri bortam.
Abi pretinieki, saķērušies kopā, sāka grimt, bet Grīfs, ar ceļiem atspēries ienaidniekam pret krūtīm, atraisījās no viņa. Grifits sāka iet dibenā. Ar abām kājām spiezdams viņam uz pleciem, Grīfs gremdēja kapteini aizvien dziļāk, bet pats sāka peldēt augšā. Līdzko Grīfs izbāza galvu saules gaismā, divi viens otram ātri sekojoši plunkšķi tikai kādu pēdu no viņa sejas lika saprast, ka Džeikobsens prot rīkoties ar revolveri. Varēja cerēt, ka trešā šāviena nebūs, tāpēc ka Grīfs, ievilcis plaušās gaisu, ienira. Viņš palika zem ūdens tik ilgi, kamēr ieraudzīja virs sevis laivu un airu uzsistos burbuļus. Kad Grifs rāpās laivā, «Villijs Vou» nostājās pret vēju, lai grieztos atpakaļ.
— Spiediet, spiediet! — Grīfs uzkliedza saviem matrožiem. — Laidiet uz krastu, mudīgi!
Bez kaunēšanās viņš pagrieza kaujas laukam muguru, meklēdams glābiņu. «Villijs Vou», kas bija spiests mainīt virzienu, lai uzņemtu savu kapteini, deva Grifam iespēju aizbēgt. Kanoe pilnā gaitā ietriecās smiltīs, visi laivā sēdošie izlēca no tās un pāri liedagam skrēja uz kokiem. Bēgļi vēl nebija tikuši drošībā, kad lodes viņiem aiz muguras trīs reizes uzsita gaisā smiltis. Beidzot viņi atrada patvērumu džungļu zaļajā biežņā.
Grīfs noskatījās, kā «Villijs Vou», turēdamies pret vēju, iziet no šauruma, atlaiž šotes un, ceļavēja dzīts, dodas uz dienvidiem. Apbraucis apkārt zemesragam un gandrīz nozudis skatienam, tas pacēla topburu. Viens no Gumu melnādainajiem, gadus piecdesmit vecs, ar pretīgi sagandētu, visādu kaišu un vecu ievainojumu izrētotu ādu, paskatījās Grifam acīs un pavīpsnāja.
— Godavārds, — viņš teica, — tas kapteinis gan bija dikti sirdīgs uz tevi.
Grifs iesmējās un brida pa smiltīm pie kanoe.
Neviens Zālamana salās nezināja, cik miljonu ir Dei- vidam Grifam, tāpēc ka viņa īpašumi un uzņēmumi bija izkaisīti pa visu Klusā okeāna dienviddaļu. Viņa plantā
cijas stiepās no Samoa līdz Jaungvinejai un bija atrodamas pat uz ziemeļiem no ekvatora. Viņam piederēja koncesijas pērļu iegūšanai Paumotu salas. Kaut gan oficiāli viņa vārds netika minēts, īstenībā viņš vadīja ari Vācu sabiedrību, kas nodarbojās ar tirdzniecību Francijai piederošajās Marķīza salās. Grifa faktorijas atradās visās salu grupās, viņa rīcībā bija daudz tirdzniecības kuģu. Viņam piederēja tik tālas un sīkas saliņas, ka šoneri un keči apmeklēja tur vientuļi dzīvojošos aģentus tikai vienu reizi gadā.
Sidnejā, Kāslrīfstrītā, viņa kantori bija izvietoti trīs stāvos. Taču viņš reti kad bija sastopams šais kantoros. Viņš labprātāk braukāja no salas uz salu, meklējot jaunas iespējas, skaidrojot un kārtojot vecas lietas un pieredzot neskaitāmus dīvainus un jokainus piedzīvojumus. Viņš par smiekla naudu nopirka avarējušo tvaikoni «Ga- vonne», gandrīz neticamā kārtā izglāba to un tādējādi nopelnīja ceturtdaļmiljona. Luiziādās viņš pirmais nodibināja kaučuka plantācijas, bet Bora-Borā iznīcināja dienvidu kokvilnas stādījumus un piespieda jautros saliniekus stādīt kakao kokus. Viņš sagrāba neapdzīvoto Lallu- Ka salu, nometināja tajā polinēziešus no Ontongjavas atola un apstādīja četrtūkstoš akru ar kokospalmām. Viņš samierināja naidīgās Tahiti ciltis un sāka iegūt fosfātus Hikihu salā.
Grifa paša kuģi vervēja viņam strādniekus. Santakrusas jauniešus tie pārveda uz Jaunhebridu salām, Jaunhebridu jauniešus uz Banka sālu, bet Malaitas cilvēkēdājus, kas medīja galvaskausus, — uz Jaundžordžijas plantācijām. Viņa vervētāji, meklēdami darbaspēku, braukāja no Ton- gas līdz Džilberta salām un pat līdz attālajām Luiziādām. Viņa kuģu ķīļi šķēla okeāna ūdeņus visos virzienos. Trīs Grifa tvaikoņi regulāri kursēja starp salām, bet viņš reti kad brauca ar tiem, jo deva priekšroku daudz grūtākam un primitīvākam pārvietošanās paņēmienam — ar vēju un burām.