Kapteinis Boigs dzirdami nošņaukājās, pabīdīja savu buraudekla atpūtas krēslu tālāk uz pievēja pusi un atkal atsēdās.
— Es ir dzirdējis, ka jūs dosies uz Japu, mister Grīf,— Kornēlijs turpināja. — Un divas lietas es grib jums lūgt: ļaujiet man braukt jums līdzi un dodiet malciņu tā dedzinātā degvīna, no kura es atteicās tai vakarā, kad jūs izkāpa malā.
Grifs saplaukšķināja rokas, lai ierastos melnais stjuarts, un lika atnest ziepes un dvieļus.
— Ejiet uz priekšklāju, Kornēlij, un vispirms noskrāpē- jieties! — viņš teica. — Zēns jums atnesīsa kādas bikses un kreklu. Starp citu, pirms jūs aizejat — kā tas nāk, ka mēs mantu kambari atradām vairāk metālnaudas, nekā jūs bijāt izlaidis papīru?
— Tas bija mans paša ieguldījums, ko atvedu sev līdzi, gatavodamies šai avantūrai.
— Mēs nolēmām atlīdzinājumu par veikalu kavēto darbu, kā arī citus izdevumus un zaudējumus piedzīt no Tui Tulifau, — Grīfs teica. — Tā ka starpība, ko mēs atradām, tiks atdota jums atpakaļ. Tomēr desmit šiliņi būs jāatvelk.
— Par ko tad?
— Vai jūs domājat, ka sprāguši sivēni aug kokos? Desmit šiliņi par šo sivēnu ir jau ierakstīti kases grāmatā.
Kornēlijs nodrebinādamies palocījās par piekrišanas zīmi.
— Es, protams, ir pateicīgs, ka tas nebija sivēns par piecpadsmit vai pat par visiem divdesmit šiliņiem.
PĀRLEJA PĒRLES
Kanaku stūresvīrs strauji sagrieza stūresratu, un «Ma- laliini» iegrozījās tieši pret vēju, nostādamās uz līdzena ķīja. Priekšējās buras iztukšotas sakļāvās, rifcēziņi no- plaukšķēja, klīveršotes aši pārvietojās, kuģis pagriezās ap savu asi, un nākamā halzē buras jau atkal piepūtās. Kaut gan rīts bija agrs un vējš spirgts, pieci baltie vīri, kas slaistījās pa pūpi, bija ģērbušies visai vaļīgi. Deivids Grīfs un viņa viesis — anglis Gregorijs Malhels vēl bija pidžamās, kailās kājas iemaukuši ķīniešu bezpapēžu šļū- cenēs. Kapteinim un stūrmanim mugurā bija plāni krekliņi un vaļīgas buraudekla bikses, bet kravas pārzinis kreklu vēl turēja rokā, nemaz nesteigdamies to apvilkt.
— Pamatīgi tveicē priekš šitādas brīzes, — viņš no- grēmās.
— Bet kas īsti notiek tur rietumpusē? To, lūk, es gribētu zināt, — tāda bija Grifa piebilde vispārējām gaudām.
— Ilgi tā nepūtīs, un nav jau ar sen, kā sākusies, — atteica stūrmanis Hermans, holandietis. — Vējš svaidījās visu nakti — piecas minūtes pūš šur, piecas minūtes tur, ik stundu no citas debespuses.
— Kaut kas top, kaut kas top, — īgni nokrekstēja kapteinis Vorfīlds, ar abu roku pirkstiem pabužinādams sānis pinkaino bārdu un izstādīdams zoda galu pretī brīzei veltās cerībās atvēsināties. — Jau kādu pusmēnesi laiks ir gluži dulls. Trīs nedēļas nav pūtuši parastie pasāti. Viss sagriezies ačgārni. Barometrs vakar vakarā ap saules rietu svārstījās un lēkā arī tagad — lai gan laika pare- ģoņi apgalvo, ka tas neko nenozīmējot. Tik un tā man nepatīk, kad redzu barometru tā lēkājam. Zināt, kaut kā krīt uz nerviem. Toreiz, kad mēs pazaudējām «Lankas- teru», tad ari barometrs tāpat lēkāja. Biju gan vēl tikai junga, bet atceros to ļoti labi. Gluži jauns četrmastu kuģis ar tērauda korpusu; pirmais brauciens; tas salauza vecā
kapteiņa sirdi. Viņš tak bija četrdesmit gadu kalpojis Sabiedrībai. Sāka tik vārguļot un nākamā gadā nomira.
Par spīti vējam un agrajai stundai, sutoņa bija neciešama. Vēja šalkas gan atgādināja vēsumu, tomēr vēsumu tās nesniedza. Ja vējš nebijis pārpārēm piesātināts ar valgumu, varētu domāt, ka tas pūš no Sahāras. Nemanīja ne dūmakas, ne miglas, pat ne niecīgākās zīmes no dūmakas vai miglas, tomēr tālā apvāršņa blāvums viesa miglainumu. Nekādu īstu mākoņu arī nebija, bet debesis sedza tāds kā palss līķauts, kam saules stari tikai ar grūtībām spraucās cauri.
— Sagatavot apgriezienu! — kapteinis Vorfīlds nokomandēja rāmi, bet noteikti.
Brūnie, skrandainās biksēs ģērbtie kanaku matroži gurdeni, taču izveicīgi devās uz priekšgalu pie klīveršolēm.
— Cieši pie vēja!
Stūresvīrs sparīgi sagrieza stūri, pārtverdams spieķus, «Malahini» aši iegriezās vējā un tad apsviedās apkārt.
— Godavārds! Veikls kuģītis — īsta spīgana! — Mal- hels atzinīgi izsaucās. — Nemaz nezināju, ka jūs, dien- vidjūru tirgoņi, braucat ar jahtām.
— Sākotnēji tas bija Gločestras zvejnieku kuģis, — Grīfs paskaidroja. — Bet Gločestras kuģi ir tikpat kā jahtas — gan pēc būves, gan takelāžas, gan burām.
— Bet jūs taču turaties tieši pret ieeju lagūnā — kāpēc nebraucat iekšā? — anglis nespēja atturēties no kritiska aizrādījuma.
— Pamēģiniet, kapteini Vorfīld, — Grīfs ierosināja. — Parādiet manam viesim, ko nozīmē ieeja lagūnā spēcīga bēguma laikā!
— Cieši pretī! — kapteinis izrīkoja.
— Cieši pretī! — atkārtoja kanaks, paritinādams atpakaļ pusi stūresrata spieķu.
«Malahini» iešķērsu gulēja šaurajā kanālā, kas veidoja ieeju liela, garena un šauri ovāla atola lagūnā. Atols bija veidots it kā no trim atoliem, kas sadūrušies un saplūduši kopā, nepaspējuši uzsliet starpsienas. Lokveida smilšu sērē visapkārt atolam auga kokospalmas atsevišķos puduros, ko daudzās vietās šķīra tukšas spraugas — tur smilšu augsne bija noslīgusi tik zemu pie jūras līmeņa, ka palmas vairs nespēja augt, un pa šīm spraugām varēja saskatīt sēres sargāto lagūnu, kur ūdens klājās