Netālu no Smieklu Torņa pacēlās kāda pils. Tās robainās sienas bija izgreznotas ar daudzām daždažādām figūrām. Pašā jumta smailē uz piestas bija uzmetusies Ragana, bet no viņas uz leju, locīdamies gar sienu, līda Ugunspūķis. Zilbārdis turēja cieši apskautu pils stūri, un pār viņa muguru pret sauli vijās meža vīnogulāji. Nemirstīgais Kaščejs ar galvu balstīja balkonu, uz kura margām dusēja nāras. Pils logi izskatījās kā milzīgas simtgalvaina pūķa acis. Uz palodzēm, izpletuši spārnus, tupēja sikspārņi un pūces. Bet pie pils vārtiem, zobus atņirguši, stāvēja sardzē pelēki vilki, un paši vārti atgādināja kāda brīnumaina nezvēra atplestu rīkli.
Taču Raibumiņš nemaz nenobijās, jo viņš tūlīt ievēroja, ka visi šie radījumi nav dzītfi, bet gan izkalti no marmora.
Šī arī bija Brīnumaino Pasaku Pils.
Zēns iegāja iekšā un uzreiz jutās kā mājās, jo ieraudzīja tik daudz vecu paziņu. Šeit dzīvoja visu pasaku varoņi, kādi vien sastopami pasaulē. Pils telpas nebija vis drūmas, bet — tieši otrādi — ļoti gaišas, plašas un saulainas. Labās fejas un burves sēdēja pie logiem mīkstos, ērtos krēslos un izšuva spilventiņus, gluži tāpat, kā to parasti dara vecmāmiņas.
Vienā stūrī vecais Hotabičs un barons Minhauzens spēlēja šahu. Pie tam Minhauzens, kā vienmēr, nepārtraukti melsa dažādas blēņas, bet vecais Hotabičs, mādams ar galvu, vērīgi klausījās — viņu nekas nespēja pārsteigt.
Aladins sēdēja pie galda un ar zobu pulveri spodrināja burvju lampu.
Uz balkona pie sasistas siles sēdēja vecais zvejnieks un viņa sieva. Vecene mazgāja sasistajā silē rūķīša Gardeguņa kabatlakatiņus, bet vecītis baroja zelta zivtiņu, kas peldēja akvārijā.
Uz palodzes, sildīdamies saulē, gulēja Runcis Zābakos. Bet pagalmā skanēja satrauktas balsis un kliedzieni. Tur trīsdesmit trīs spēkavīri spēlēja futbolu. Par tiesnesi bija vecais Černomors. Turpat sporta laukumā uz paklāja cīkstējās Apaļzirnītis ar Aļošu Popoviču, bet Iļja Muromietis un Dobriņa Ņikitičs cilāja divdesmit pudu smagas svaru bumbas.
Tūlīt aiz sporta laukuma dārzā pastaigājās neglītais pīlēns, vistiņa raibīte, zelta gailītis, brālītis trusītis un citi dzīvnieku pasaku varoņi.
Prinči un princeses, karaļi un karaļdēli šeit staigāja tāpat kā visi mirstīgie, nemaz nejuzdamies pārāki par citiem. Viņi visi Brīnumaino Pasaku Pilī jutās kā mājās.
Kad Raibumiņš bija apskatījis visu pili, viņš iegāja arī bērnu istabā. To tikai sauca par istabu, bet patiesībā tā bija milzīga, grezna zāle ar kolonām. Šeit skanēja smiekli un čalas kā bērnudārzā. Buratino, Sprīdītis, brašais alvas zaldātiņš un Sīpoliņš spēlēja kādu interesantu spēli, liekas, spiegus un robežsargus. Sarkangalvīte, Aļonuška, īkstīte, Sniegbaltīte un citas meitenes rotaļājās ar lellēm. Barvinoks šūpojās savā Ugunszirgā. Bet Nezinītis, Skrūvītis, Ķīlītis un pārējie knauķi un knīpas mācījās.
Raibumiņš brīnījās: vai tad pasaku varoņiem arī jāiet skolā? Jā. Brīnumaino Pasaku Pilī bija īpaša skola, kurā mācījās pasaku bērni. Tur viņiem mācīja, kā jāizturas dažādos pasaku brīžos. Iļja Muromietis un Apaļzirnītis pasniedza spēka un drošsirdības stundas. Muļķītis Ivanuška bija gudrības un saprāta skolotājs. Vecā burve no pasakas «Pelnrušķīte» mācīja labsirdību. Bet pati Pelnrušķīte apmācīja pasaku meitenes, kā vajag saimniekot. Sporta nodarbības vadīja vingrotājs Tibuls — pasakas «Trīs resnīši» varonis.
Bija vēl daudz citu speciālu priekšmetu, kurus katrā ziņā vajadzēja apgūt mazajiem pasaku varoņiem. Jāsaka, ka viņi visi mācījās teicami. Sliktu skolnieku viņu vidū nebija.
Raibumiņš ievēroja, ka daži pasaku varoņi laiku pa laikam nozūd, bet pēc tam atkal ierodas. Tas nozīmēja, ka viņi uz brīdi aizsteidzās piedalīties pasakā, kuru tobrīd kāda vecmāmiņa lasīja priekšā savam mazdēlam vai mazmeitiņai. Kad pasaka beidzās, tās varoņi atgriezās savā pilī.
Raibumiņš ilgi staigāja pa Brīnumaino Pasaku Pili un tomēr ne vienu reizi nesastapa nedz ļaunu burvi, nedz velnu, nedz raganu, nedz citu kādu mošķi. Pilī dzīvoja tikai labie pasaku varoņi. Raibumiņš pajautāja vecajam Garausim, kāpēc tas tā.
Un vecais zaķis viņam paskaidroja.
Izrādās, ka saules zaķīši jau sen iznīcinājuši virs zemes visus cilvēkēdājus, briesmīgos burvjus, velnus un raganas. Viņi atstājuši dzīvus tikai dažus — pasakām. Tomēr, lai arī tie nespētu darīt ļaunu, saules zaķīši tos ieslēguši Brīnumaino Pasaku Pils pagrabā. Tur viņi sēž aiz restēm: viena ragana, viens velns, viens mežainis un citi nelabie — no katras ļaunās varas pa vienam pārstāvim.
Ja kādam no viņiem jāpiedalās pasakā, saules zaķīši stingrā apsardzībā nosūta viņus tur, kur vajag. Bet, kad pasaka beidzas, tūlīt ved atpakaļ. Līdz ar to ir pilnīgi izslēgts, ka velns, ragana vai mežainis varētu brīvi staigāt pa zemes virsu. Tagad viņi darbojas tikai pasakās.
Raibumiņam no visa redzētā gandrīz vai apreiba galva. Un kā nu ne!… Pamēģiniet jūs paciemoties pie visiem pasaku varoņiem uzreiz!
.
Laimīgo Sapņu Ielejas noslēpums
Kad viņi atstāja Brīnumaino Pasaku Pili, vecais zaķis Garausis sacīja:
— Bet tagad dosimies uz mājām. Tev sen laiks gulēt. Uz zemes jau drīz nakts būs galā. Uzlēks saule, bet tu vēl neesi ne acis aizvēris. Arī mums, saules zaķīšiem, jāsteidzas uz zemi. Vai redzi: pamale jau sārtojas.
Un Garausis norādīja uz kādu lielu, krāšņu saulespuķi, kas auga turpat netālu.
No sākuma Raibumiņš nesaprata, kāds tam sakars ar saulespuķi.