Nejauši viņš uzgāja arī vectētiņa Brīnumiņa sapni. Vai atcerieties, to pašu, par kuru vecais mednieks ieminējās Raibumiņam tajā naktī? Vectētiņš toreiz bija runājis patiesību. Raiburniņš nu pats par to pārliecinājās. No vectētiņa Brīnumiņa sapņa zēns ļoti sīki uzzināja, kas ar viņu bija noticis: viņš redzēja gan savus piedzīvojumus kolonijā, gan ceļojumu līdz burvju spogulim, gan arī visu, visu pārējo, ko viņš bija pieredzējis Saules Zaķīšu Zemē. Sapnis pārtrūka tajā vietā, kur Raibumiņš sāk staigāt pa Laimīgo Sapņu Ieleju, tas ir, — sapnis beidzās līdz ar šo brīdi. Un tomēr varēja just, ka tās vēl nav sapņa beigas…
Bet tāds jau bija Laimīgo Sapņu Ielejas likums. Šeit varēja ieraudzīt tikai to, kas jau noticis. Nākotne palika noslēpums.
Raibumiņš ar mīlestību atcerējās vectētiņu Brīnumiņu. Ko gan viņš tagad dara? Kā gan viņiem visiem klājas tur, kolonijā?
Tomēr pašreiz Raibumiņam neatlika nekas cits kā meklēt savu sapni.
Viņš vēl ilgi klaiņāja pa Laimīgo Sapņu Ieleju. Beidzot ieskatījās kādā ziedā un… Jā, tas bija viņa sapnis! Raibumiņš to uzreiz atcerējās. Vispirms viņam atmiņā atausa ļaunais Tumsas Kungs. Tāpēc, ka sapnis bija tieši par viņu.
Lūk, ko stāstīja Raibumiņa sapnis.
Tumsas Kungs ir nodomājis iznīcināt Saules Zaķīšu Zemi. Bet to var izdarīt, tikai sadauzot burvju spoguli. Šis darbs pa spēkam vienīgi Andersena pasakas «Sniega karaliene» varonim Trollim. Un arī tikai tāpēc, ka viņam jau ir šāda pieredze. Vai atcerieties, kā viņš sadauzīja kādu burvju spoguli, kura šķembas pajuka pa visu pasauli, sagādādamas tik daudz posta?…
Taču Trollis jau sen ir ieslodzīts Brīnumaino Pasaku Pils pagrabā. Saules zaķīši viņu modri uzmana un tikai reizēm stingrā apsardzībā aizved darboties kādā pasakā.
Tumsas Kungs ir nodomājis atbrīvot Trolli. Tieši tāpēc viņš ielavījies Saules Zaķīšu Zemē. Tas nemaz nenācās tik viegli. Tumsas Kungs savā melnajā apmetnī nevarēja iziet caur burvju spoguli — tas ne par ko viņu nebūtu ielaidis. Tāpēc viņš nometis apmetni un paslēpies Raibumiņa svārku kabatā, — būdams no tumsas, viņš varēja sarauties pavisam maziņš un patverties jebkurā spraudziņā. Un tā, iekārtojies Raibumiņa svārku kabatā, viņš iekļuvis Saules Zaķīšu Zemē.
Taču bez sava burvju apmetņa (jūs jau paši saprotat, ka tas nebija parasts, bet gan burvju apmetnis) Tumsas Kungs zaudēja visu savu spēku un varu. Sēdēdams Raibumiņa kabatā, viņš varēja visu redzēt, dzirdēt un saprast, taču nekā nespēja darīt. Tiesa gan, sākumam ar to pietika, jo Tumsas Kungam vispirms vajadzēja uzzināt, kur atrodas Brīnumaino Pasaku Pils, lai tad izlemtu, kā iekļūt pagrabā.
Taču bez burvju apmetņa atbrīvot Trolli nebija nemaz ko domāt. Tumsas Kungs pat degunu nedrīkstēja pabāzt ārā no Raibumiņa svārku kabatas, jo Saules Zaķīšu Zemē vienmēr ir ļoti gaišs un saulains. Bet Tumsas Kungs baidās no gaismas — tajā viņam jāiet bojā.
Tagad Tumsas Kungam vajadzēja, lai kāds ienes viņa apmetni Saules Zaķīšu Zemē. Un to varēja izdarīt vienīgi Raibumiņš. Tā Tumsas Kungs, izmantodams savu varu pār sapņiem, bija iekļuvis Raibumiņa gaišajā, laimīgajā sapnī un iedvesis viņam savu viltīgo domu.
Taisnība, Tumsas Kungs varēja to izdarīt arī agrāk un uzreiz pavēlēt Raibumiņam ienest apmetni Saules Zaķīšu Zemē. Taču, ieraudzījuši apmetni, saules zaķīši tūlīt visu būtu sapratuši, un tad diezin vai Tumsas Kungam būtu laimējies izpētīt, kur atrodas Brīnumaino Pasaku Pils, un izdomāt Troļļa atbrīvošanas plānu. Saules zaķīši, protams, būtu izjaukuši viņa nodomu, bet tagad viņš visu zināja un varēja rīkoties.
Raibumiņš tūdaļ visu izstāstīja vecajam zaķim Garausim. Vecais Garausis tā uztraucās, ka pat nobālēja. — Ko?! Tumsas Kungs atrodas Saules Zaķīšu Zemē?! Tas ir ļoti bīstami! Nekavējoties jāsasauc apspriede.
Zaķis Garausis pieskrēja pie kādas koka saknes, kas bija izspraukusies no zemes, paraustīja to, un visā zemē pie katras ziedu mājiņas ieskanējās zilie sila pulkstenīši. Un tajā pašā brīdī no visām pusēm uz Laimīgo Sapņu Ieleju sāka skriet saules zaķīši. Drīz vien Ieleja bija pilna ar tiem. Kad visi bija sapulcējušies, vecais zaķis Garausis uzlēca uz kāda saulespuķes zieda un gluži kā no tribīnes uzrunāja klātesošos:
— Brāļi! Mūsu zemē ir iekļuvis Tumsas Kungs. Viņš grib atbrīvot Trolli un ar tā palīdzību sasist burvju spoguli, lai iznīcinātu mūsu zemi. Mums nekavējoties kaut kas jādara! Kā jums zināms, pie mums patlaban viesojas Raibumiņš no Raibzemes. Paslēpies šī zēna svārku kabatā, Tumsas Kungs ticis cauri burvju spogulim. Bet, protams, savu melno apmetni viņš uzreiz nevarēja paņemt līdzi. Un tagad, ļaunprātīgi ietekmēdams Raibumiņu sapnī, Tumsas Kungs grib aizsūtīt viņu pēc apmetņa. Ko mēs darīsim?
Varēja likties, ka šeit, kur bija sapulcējušies tik daudz klausītāju, pēc vecā Garauša vārdiem uzreiz sacelsies milzīga kņada. Bet nekā! Saules zaķīši bija ļoti disciplinēti. Iestājās klusums. Saules zaķīši domāja. Visiem ausis bija nolaistas. Bet tad kādā attālākā malā zaķītim ausis pēkšņi saslējās. Tas nozīmēja, ka viņš lūdz vārdu. Vecais Garausis tūlīt sacīja:
— Lūdzu, runā, zaķīt Pūkainīt!
Zaķītis Pūkainītis ar joni uzlēca uz saulespuķes un, nostājies blakus zaķim Garausim, teica:
— Manuprāt, pagaidām neko vēl nevajag darīt. Lai Raibumiņš dodas pēc apmetņa. Kamēr viņš atnesīs apmetni, tikmēr mēs kaut ko izdomāsim.
Vecais Garausis šķībi palūkojās uz runātāju. Tas nepavisam nenozīmēja, ka viņš tam neticētu: Garausis vispār nemaz citādi nevarēja skatīties, jo viņš. tapat ka visi citi zaķi, no dzimšanas jau bija šķībacis. Tieši otrādi, Garausis atsaucīgi uzņēma zaķīša Pūkainīša priekšlikumu: