— Man šķiet, ka zaķītim Pūkainītim taisnība, — tā ir vislabākā izeja.
Turpretī Raibumiņam zaķīša Pūkainīša ierosinājums likās nepārliecinošs. Tā kā tas attiecās tieši uz viņu, tad Raibumiņš uzdrīkstējās izteikt savas šaubas:
— Piedodiet, dārgie saules zaķīši, — viņš iesāka. — Es neesmu pret to, ka man jāiet pēc apmetņa. Un, lūdzu, nedomājiet, ka es baidos. It nemaz arī ne! Taču man šķiet, ka nest apmetni šurp ir riskanti. Tas taču nozīmētu, ka mēs atbalstām Tumsas Kunga nodomus. Viņš to vien tikai vēlas. Apģērbis apmetni, viņš kļūtu neuzvarams, atbrīvotu Trolli, un Saules Zaķīšu Zeme aizietu bojā. Vai nebūtu labāk, ja es aizietu ar Tumsas Kungu savā kabatā un vairs šurp neatgrieztos? Bez manis Tumsas Kungs nespētu ienākt caur burvju spoguli, un jūs būtu glābti. Vai vēl labāk — iznīcināsim manus svārkus līdz ar visu Tumsas Kungu! Lai tie sadeg, un tas ir viss! Man to nemaz nav žēl. Lūdzu!
Saules zaķīši ļoti uzmanīgi noklausījās Raibumiņa runu, bija sajūsmā par viņa cēlsirdību, taču tūlīt arī iebilda pret jauno ierosinājumu.
Pirmkārt, iznīcināt svārkus nekādi nav iespējams. Tas, kurš iekļuvis Saules Zaķīšu Zemē caur burvju spoguli, ir neaizskarams un tāpat arī viss, kas viņam pieder. Tāds ir šīs zemes svēts likums.
Otrkārt, Raibumiņa priekšlikums, ka viņš aizietu kopā ar Tumsas Kungu un vairs neatgrieztos, ir gan cildens, bet nav pieņemams. Tad Tumsas Kungs paliktu sveiks un vesels un strādātu tālāk savus postošos darbus. To nedrīkst pieļaut.
Tikai ar Tumsas Kunga un viņa sabiedroto — Murgu palīdzību huligāni ir tik stipri, ka raibzemieši viņus nekādi nespēj uzvarēt. Raibzemes liktenis pilnīgi atrodas Tumsas Kunga rokās. Un saules zaķīši jau sen ilgojas sagūstīt Tumsas Kungu, lai ieslodzītu viņu Brīnumaino Pasaku Pils pagrabā un līdz ar to palīdzētu raibzemiešiem. Tieši tagad ir izdevība to izdarīt. Tiesa gan, lai to veiktu, Tumsas Kungam katrā ziņā jāuzģērbj savs apmetnis. Bez tā viņš nav notverams, kaut arī ir bezspēcīgs…
Šai brīdī Raibumiņam iešāvās prātā cita doma:
— Bet, pag, viņš taču dzird, ko mēs runājam? Tagad viņš vairs nepaliks šeit, bet centīsies kopā ar mani aizmukt prom.
— Nebīsties, neaizmuks! — vecais zaķis Garausis mierināja Raibumiņu. — Viņš taču zina, ka citādi viņam vairs neiekļūt mūsu zemē. Tāpēc Tumsas Kungs noteikti paliks tepat. Pie tam šis pašapzinīgais nelietis ir pārliecināts, ka mūs uzvarēs.
Raibumiņš nevarēja neatzīt šos neapstrīdamos paskaidrojumus par pareiziem. Garausis uzrunāja saules zaķīšus:
— Nu, draugi, nobalsosim: kurš ir par zaķīša Pūkainīša priekšlikumu?
Itin visas ausis uzreiz saslējās.
— Vienbalsīgi! — zaķis Garausis paziņoja. — Varat izklīst.
Pēc brīža Laimīgo Sapņu Ielejā vairs nebija neviena saules zaķīša. Tie aizsteidzās uz savām mājiņām.
Raibumiņš ar cieņu paraudzījās uz veco zaķi un nodomāja: «Kā viņu visi klausa! Viņš droši vien te ir pats galvenais!» Taču Raibumiņš maldījās. Zaķis Garausis bija parasts saules zaķis. Viņu vidū neviena nebija nedz galvenā, nedz pakļautā. Visiem saules zaķīšiem bija vienādas tiesības. Un ikviens no viņiem, ja vajadzēja atrisināt kādu svarīgu jautājumu, varēja sasaukt Lielo Saules Padomi (arī šī bija Lielā Saules Padomes sēde). Taču tam, kurš sasauca Padomi, vajadzēja to vadīt. Tāda nu reiz bija kārtība.
Visus svarīgākos jautājumus saules zaķīši vienmēr apsprieda kopīgi Lielajā Saules Padomē.
.
Mēness zaķītis Čiks
Nekavēdamies ne mirkli, Raibumiņš sāka posties ceļam. Viņš novilka savus svārciņus un pakāra tos uz zara vecā zaķa Garauša jasmīnu mājiņā. Svārciņu kabatā taču tupēja Tumsas Kungs, kurš bija jāatstāj tepat. Tiesa gan, Tumsas Kungs, ja vien gribētu, varētu izlīst no kabatas un paslēpties Raibumiņam azotē vai arī ausī, lai tādā veidā atstātu Saules Zaķīšu Zemi. Tomēr zaķim Garausim bija taisnība — Tumsas Kungs nemaz nedomāja aiziet no šejienes. Viņš cerēja savu zemisko plānu novest līdz galam.
Vecais Garausis pavadīja Raibumiņu līdz pat burvju spogulim. Un zēns atkal nokļuva zeltainajā, necaurredzamajā dūmakā.
Vecais zaķis Raibumiņam jau bija pateiciš, ka viņpus spoguļa — pie ieejas Saules Zaķīšu Zemē viņu sagaidīs mēness zaķītis Čiks. Tas rādīs Raibumiņam ceļu. Bet ceļš būs tāls un grūts. Tumsas Kunga burvju apmetni pūce un sikspārņi bija aiznesuši biezā mežā un paslēpuši augstu kokā starp staipeknīgajiem āmuļu zariem.
Taču mēness zaķītis Čiks bija ievērojis šo vietu un zināja, kā tur nokļūt.
Āmuļi ir parazītaugi. Tie aug uz kokiem un izsūc tiem sulu. Varbūt jūs esat redzējuši uz dažu koku zariem biezas, zaļas cepures — gluži kā putnu ligzdas. Vasarā tās slēpjas starp lapām un ir grūti pamanāmas. Toties rudenī un ziemā, kad koki jau kaili, tās var labi saskatīt. Tie ir āmuļi. Tautā tos dēvē par Vēja Slotu vai Raganas Slotu. Un pareizi dēvē, jo tas patiešām ir velnišķīgs augs. Āmuļos labprāt mitinās Melnās Nakts Karalienes pavalstnieki. Bieži vien tur pārnakšņo Murgi un Briesmīgie Sapņi. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka arī Tumsas Kunga burvju apmetnis bija noslēpts tieši āmuļos.
Tā nu Raibumiņš iet taustīdamies caur burvju spoguļa zeltaino dūmaku. Vēl viens solis — un pēkšņi viņu ietina melna tumsa. Raibumiņš bija izgājis no burvju spoguļa. Uz zemes valdīja nakts. Pēc Saules Zaķīšu Zemes spilgtās gaismas pirmajā mirklī šī nakts tumsa Raibumiņu padarīja galīgi aklu.