Kad zēna acis bija apradušas ar tumsu, viņš redzēja, ka atkal stāv ezera krastā. Un, ja viņš nezinātu, tad nekad nespētu iedomāties, ka šis ezers, kurā plūst līgani viļņi, var pārvērsties par burvju spoguli, aiz kura atrodas Saules Zaķīšu Zeme.
Raibumiņš paraudzījās visapkārt, ar acīm meklēdams mēness zaķīti Čiku. Tur jau viņš bija! Čiks tupēja uz kāda klints bluķa un spicēja ausis. Raibumiņš pirmo reizi redzēja mēness zaķīti un ar interesi aplūkoja to. Čiks izskatījās tāds pats kā saules zaķīši, tikai bija nevis dzeltenā, bet sudrabaini baltā krāsā, jo viņš taču veidots no mēness stariem!
Raibumiņš iepazinās ar Čiku.
— Nu tad iesim, — aicināja mēness zaķītis. Un viņi devās ceļā.
Jā, tas nebija viegls ceļš. Lidot pa debesīm, kad tevi tur cieši Tumsas Kunga rokas, ir pavisam kas cits nekā soļot kājām pa šiem kalniem, aizām un gravām. Mēness zaķītis aši un viegli skrēja pa priekšu, bet Raibumiņš klupdams, nobrāzdams ceļgalus līdz asinīm, vilkās nopakaļus.
Pēc pusnakts, pārgājuši pāri kalniem, viņi beidzot nonāca kādā biezā mežā. Tur, drūmi klusēdami, auga milzīgi, simtgadīgi koki. No biezokņa atplūda noslēpumaina čabēšana, kaut kādi piesardzīgi soļi, dobji rūcieni — tur nakts plēsoņas devās uz medībām. Kaut kur tālāk atbalsojās žēli pūces vaidi, likās, tur raudātu kāds slims bērns.
Raibumiņam kļuva baigi.
Ja nebūtu mēness zaķīša, kurš brīžam nozuda, brīžam atkal parādījās, pazibēdams starp biezajiem zariem, zēns droši vien pavisam apjuktu šajos necaurejamajos, baigu ēnu pilnajos meža biezokņos.
Aiz noguruma Raibumiņam grīļojās kājas. Un tad, nonācis kādā nelielā pļaviņā, kas zaigoja mēness gaismā, viņš bezspēcīgi atslīga zālē:
— Vai, kā esmu piekusis! Tā gribas atpūsties!
— Labi, atpūtīsimies ar, — Čiks bija ar mieru un tūlīt ērti novietojās uz papardes lapas.
Blakus Raibumiņam auga neliels krūms, viss noklāts ar lielām, sarkanām ogām. Ogas izskatījās tik vilinošas, ka izsalkušais Raibumiņš nenocietās un, norāvis dažas ogas, jau gribēja tās iemest mutē un apēst. Bet tai pašā mirklī mēness zaķītis pielēca kājās un iesaucās:
— Neēd! Met prom! Tūlīt met prom!
Raibumiņš izbrīnījies paskatījās mēness zaķītī, tomēr ogas neēda.
— Vai tu zini, kas tās ir? — Čiks jautāja. — Tās ir vilkogas. Ar tām var saindēties. Uz zemes vilkogas tīšām izplata Melnās Nakts Karaliene. Pavasarī šim krūmam uzplaukst skaisti, sārti ziedi, kas atgādina ceriņus. Šo ziedu smarža ir indīga. Ziedi uzplaukst tādēļ, lai saindētu mūs — mēness un saules zaķīšus. Melnās Nakts Karaliene labi zina, ka mēs pārtiekam no ziedu smaržām. Bet mēs jau sen esam uzzinājuši, cik kaitīgi ir Karalienes ziedi, un nekad tos neostām. Tiklīdz šie krūmi pārzied, tajos aizmetas ogas. Tās domātas cilvēku saindēšanai. Tāpēc sargies no šīm ogām un nekad neņem tās mutē!
Kad mēness zaķītis to bija pateicis, Raibumiņam sarkanās ogas likās riebīgas — gluži kā asinīm piesūkušās. Viņš norāva no krūma visas ogas un samīdīja tās kājām, lai kāds no cilvēkiem nejauši neapēstu.
Raibumiņš vairs negribēja ilgāk uzturēties šai pļaviņā, kur auga tik nejauks krūms.
— Vai zini ko, esmu jau atpūties, — viņš sacīja mēness zaķītim. — Iesim talak!
Un viņi atkal devās ceļā. Drīz vien abi nonāca pie mazas meža upītes, kas bija aizaugusi ar meldriem un aļģēm.
— Pagaidi, es iešu pameklēt braslu, citādi, kas zin, tu vēl noslīksi, — Čiks brīdināja Raibumiņu. Viņš nolaidās pa meldriem un nozuda ūdenī. Tā virsma pat nesaviļņojas.
Raibumiņš noliecās pār dzelmi un ieraudzīja, ka Čiks pavisam mierīgi soļo pa upes dibenu. Izrādās, ka mēness zaķīši, tāpat kā saules zaķīši, itin viegli tiek cauri visam, kas ir caurspīdīgs, — ūdenim, ledum vai stiklam. Vienīgi necaurspīdīgi priekšmeti spēj aizsprostot viņiem ceļu, taču zaķīši veikli apskrien tiem apkārt vai arī pārlec pāri.
Pēc kāda brīža Čiks atkal parādījās krastā.
— Ejam! — viņš sacīja un droši veda Raibumiņu pāri upītei.
.
Sastapšanas ar veciem paziņām
Kad Raibumiņš bija ticis pāri upītei, viņš ieraudzīja drūmu skatu. Visapkārt auga nožēlojami koki ar bezspēkā nokārušamies zariem, kurus bija nolauzusi kāda ļauna roka, miza bija sagraizīta ar nazi un izraibinātā dažādiem ķeburiem un neglītiem vārdiem. Zemē mētājas izpostītas putnu ligzdas un sasistas olas. Bet uz kāda veca bērza sniegbaltās mizas bija izgriezta baiga miroņgalva ar dunci zobos — Huligānijas ģerbonis. Raibumiņš uzreiz saprata, ka šeit «saimniekojuši» huligāni.
Debesis kļuva gaišākas. Tuvojās rīts. Mežs pamodās — lapotnē ievidžinājās neredzami putni, čaklais darbavīrs dzenis sāka kalt kādā kokā, un kaut kur tālumā žēli iekliedzās vālodze.
— Laikam nepagūsim aiziet līdz galam, — Čiks nopūzdamies sacīja, — aust jau gaisma, un man laiks pazust. Bet nekas. Vai redzi to lielo dobumu simtgadīgajā ozolā? Ielien tajā un atpūties, bet vakarā es atkal būšu klāt, un mēs iesim tālāk. Starp citu, tur ir rieksti — paēd, tu taču esi izsalcis. Dobums pieder vāverei Kuplastei, tur atrodas viņas pārtikas noliktava. Vāvere nedusmosies, jo viņa ir mana laba paziņa… Dobumā tu būsi drošībā. Tikai nebāz galvu ārā — ieraudzīs huligāni, sagrābs tevi ciet, un būs lielas nepatikšanas. Nu tad paliec sveiks! Līdz vakaram!
To pateicis, Čiks sāka bālēt un gaist un drīz vien izgaisa pavisam.