Raibumiņš ierāpās koka dobumā. Tur bija silti, mājīgi un diezgan ērti. Stūrī atradās vesels maiss ar visgaršīgākajiem meža riekstiem un ciedru čiekuriem. Protams, Raibumiņš vispirms pamatīgi saēdās riekstus, bet pēc tam saritinājās čokurā un aizmiga. Tā nu tagad bija, ka dienas viņam kļuva par nakti, bet naktis — par dienu. Naktī viņš staigāja un darbojās, bet dienā gulēja.
Raibumiņam sapnī atkal rādījās Tumsas Kungs — viņš draudēja un kaut ko kliedza, taču pamodies zēns visu aizmirsa. Viņu no miega iztraucēja kaut kādas balsis. Bija drūma, pelēka diena. Debesis klāja mākoņi kā liela, tumša sega.
Zem ozola skanēja skaļas balsis. Tās bija rupjas, nepatīkamas, taču Raibumiņam likās jau dzirdētas. Viņš nenocietās un uzmanīgi palūkojās lejup. Un ko jūs domājat? Zem ozola stāvēja Raibumiņa vecie paziņas — huligāni Bils Blēdis, Džons Klibiķis un Toms Zirneklis. Džons Klibiķis savā lielajā, spalvainajā rokā turēja zaķīti — nevis mēness vai saules zaķīti, bet gan parasto pelēci, — viņš to raustīja aiz ausīm, saukdams:
— Dejo! Dejo, ienaidniek, kad kungs tev liek! Dejo, jeb vai es tev noraušu ausis!
Taču zaķis negribēja dejot un tikai raudzījās savos mocītājos ar naidā degošām acīm. Lai nu kāds teic, ka zaķi ir bailīgi!
— Ak negribi! Nu tad tev tūliņ beigas! — Klibiķis iesaucās, izraudams dunci.
Bils Blēdis un Toms Zirneklis sāka jautri smieties.
Raibumiņš aizmirsa jebkuru piesardzību un visu pasauli. Zēns nevarēja pieļaut, ka viņa acu priekšā notiek slepkavība. Viņš paķēra lielu čiekuru un no visa spēka svieda ar to Klibiķim. Čiekurs trāpīja huligānam pa degunu. Klibiķis iebļāvās aiz sāpēm un palaida zaķi vaļā. Tas iemuka krūmos un nozuda.
— Re, re, kur vainīgais, — koka dobumā! — Bils Blēdis ieaurojās. Kaut gan viņam bija tikai viena acs, tomēr tā visu ļoti labi redzēja.
— Kas tur ir? — Toms Zirneklis skaļi noprasīja.
— Kāds puika! — Blēdis atbildēja. — Es viņu redzēju. Tāds nieka knēvelis!
— Tad mēs tūlīt ar viņu izrēķināsimies! — nikni iebrēcās Džons Klibiķis, vēl arvien viebdamies aiz sāpēm. — Zirnekli, rāpies kokā!
Aptverdams resno stumbru ar savām garajām, stiprajām rokām, Zirneklis rāpās uz dobumu. Klibiķis un Blēdis viņam piepalīdzēja. Raibumiņš saprata, ka nebūs labi. Taču viņš nolēma tik viegli nepadoties. Paķēris riekstus un čiekurus, zēns sāka ar tiem apmētāt huligānus. Čiekuri kā krusa bira lejup, rieksti paukšķēdami atsitās pret jaundaru pierēm, uzdauzot tiem lielus, zilus punus. Zirneklis novēlās no koka. Arī Klibiķis un Blēdis nokrita gar zemi, apsegdami galvas ar rokām. Tomēr, lai arī cik liels bija čiekuru un riekstu krājums ozola dobumā, tas beidzot izsīka. Bez tam Raibumiņš bija tikai mazs zēns, bet huligāni — pamatīgi tēvaiņi. Kad Raibumiņam vairs nebija ar ko aizsargāties, Zirneklis aši uzrāpās kokā un, ar savu kaulaino roku satvēris puisēnu aiz apkakles, izcēla viņu no dobuma.
— Ehē, šis taču ir tas pats puika, kurš mums toreiz izmuka! — Bils Blēdis iesaucās.
— Viņa dēļ mēs apmaldījāmies un gandrīz aizgājām bojā, — Toms Zirneklis dusmīgi piebalsoja. — Viņam tūlīt jānovelk āda pār acīm!
— Nē, — Džons Klibiķis ierēcās, — tas ir par maz! Es esmu cietis visvairāk. Mans nabaga deguns saņēma tik briesmīgu triecienu, ka baidos, vairs nevarēšu pat tabaku šņaukt. Šim velnēnam ir jāsaņem tik bargs sods, lai viņš to mūžam atcerētos! Ieslēgsim viņu Trīsdesmit Triju Nelaimju Alā, lai viņš tur sēž līdz tam laikam, kamēr mēs izlemsim, kā viņu sodīt.
Klibiķa vārdi izpelnījās atzinīgus saucienus. Huligāni Raibumiņu sasēja, iebāza lielā maisā un kaut kur aizstiepa.
.
Trīsdesmit Triju Nelaimju Ala
Beidzot Raibumiņš sajuta, ka viņu izkrata no maisa. Viņš pakrita un vēlās lejup pa mitrām kāpnēm. Aizcirzdamās noblākšķēja durvis, un nodārdēja dzelzs aizbīdnis.
Raibumiņš bija nokļuvis milzīgā, baigā alā. No augstajiem griestiem pilēja ūdens un plūda vēsa, zaļgana gaisma. Šajā spokainajā puskrēslā kustējās dīvainas būtnes. Raibumiņš vērīgi paskatījās uz tam un šausmās nodrebēja. Ne velti šī vieta saucās par Trīsdesmit Triju Nelaimju Alu. Šeit dzīvoja slimības. Itin visas, kādas tikai pasaule sastopamas. Te grīļojošā gaitā garām aizvilkās Šarlaka madāma — riebīga vecene, kuras āda nokarājās Iēveru lēveriem. Viņai nopakaļus sīkiem solīšiem tipinaja Drudzis. Kaut kur tuvumā kā rejošs suns nepārtraukti vaukšķināja Garais Klepus. Angīnas kundze ar apsietu kaklu pastaigājās zem rokas ar misteru Gripu, kurš nemitīgi šķaudīja. Bet mazliet tālāk kvernēja brāļi Tīfi — Vēdertīfs, Izsitumu Tīfs un Atguļas Tīfs. Vēdertīfs visu laiku ar rokām turēja ciet savu vēderu. Izsitumu Tīfu no vienas vietas klaja sīki, sarkani plankumiņi. Bet Atguļas Tīfs ik pēc brīža kaut kur aizgāja un atkal atgriezās atpakaļ.
Izrādījās, ka slimība Cūciņa ir patiešām īsta cūka, kas rukšķēja kādā kaktā.
Ar vārdu sakot, alā mudžēt mudžēja visādas slimības. Raibumiņš baidījās pat pakustēties. Viņam šķita, ka visas slimības tagad metīsies tam virsū. Bet Raibumiņam, tāpat kā visiem citiem zēniem un meitenēm, ļoti nepatika slimot.
Taču slimības nepievērsa zēnam nekādu uzmanību. Tās viņu nemaz neievēroja. Alā bija tik neaprakstams troksnis no klepus, vaidiem un gaudām, ka, bez šaubām, grūti bija sadzirdēt noklaudzam durvis, kad huligāni pa tām iegrūda Raibumiņu.
Zēns uzmanīgi devās atpakaļ uz izeju. Lai gan viņš zināja, ka ārā netiks, tomēr tur augšā, pie durvīm, viņam likās drošāk.