Pamazam, rāpdamies no pakāpiena uz pakāpienu, Raibumiņš virzījās uz augšu pa slidenajām akmens kāpnēm. Beidzot viņš nonāca pie biezajām ozolkoka durvīm un pamēģinaja tās atgrūst ar plecu. Bet kur nu! Durvis no ārpuses bija aizšautas ar dzelzs bultu. Pat visstiprākais cilvēks, īsts spēka vīrs, tas nespētu uzlauzt.
Raibumiņu pārņēma drūmas domas. Cik muļķīgi viss iznācis!
Tumsas Kungs vēlas, lai Raibumiņš drīzāk atnes viņam burvju apmetni, bet viņa labākie draugi — huligāni traucē šo nodomu un grib Raibumiņu nonāvēt. Tiesa gan, huligāni nekā nezina, jo Tumsas Kungs taču ir palicis Saules Zaķīšu Zemē un savu noslēpumaino plānu citiem nav izpaudis. Neviens Raibumiņam nevar palīdzēt. Pat ne saules zaķīši, jo debesis klāj tumši mākoņi, kas aizsedz sauli. Kāda nelaime! Ko nu darīt?
Šai brīdī Raibumiņš ar šausmām ievēroja, ka slimības viņu pamanījušas. Nikni grūstīdamās, tās virzījās pa kāpnēm augšup. Visām pa priekšu, nemitīgi šķaudīdams, vilkās pretīgais misters Gripa. Raibumiņš aizmiedza acis un apklāja seju ar rokām. Zēns jau juta, ka viņam ir paaugstināta temperatūra un sākas iesnas. Tūlīt viņš saslims!…
Te pēkšņi atskanēja briesmīgas raudas un vaidi, — un Raibumiņš juta, ka temperatūra atkal kļūst normāla un iesnas pazūd kā nebijušas. Atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka visas slimības kliegdamas brēkdamas drāžas pa kāpnēm lejup, bet viņam blakus sēž saules zaķīši. Zēns uzreiz saprata, kāpēc slimības tā mūk. Tās visas taču ļoti baidās no saules un, protams, arī no saules zaķīšiem.
Raibumiņš tūlīt pazina gan veco zaķi Garausi, gan zaķīti Pūkainīti, gan arī citus zaķēnus — to bija pavisam kādi desmit. Gandrīz raudādams aiz prieka, Raibumiņš pateicās zaķīšiem par glābšanu.
Izrādījās, ka tieši šai laikā saules zaķīši, pieveikdami Mākoņus — Krākoņus, bija nolaidušies uz zemes un steigušies viņu glābt. Saules zaķīši paši bija dabūjuši zināt, ka Raibumiņš nokļuvis nelaimē. Viņiem par to pastāstījusi vāvere Kuplaste, kura tai brīdī, kad huligāni grābuši ciet Raibumiņu, sēdējusi netālu kādā zarā un visu redzējusi. Lai gan vāverei bijis žēl savu krājumu, tomēr tā priecājusies, ka huligāni dabūjuši krietnu mācību, un no visas sirds gribējusi Raibumiņu glābt.
Saules zaķīši ieradās īstajā brīdī. Tagad vairs slimības Raibumiņam nebija bīstamas.
Bet kā izkļūt no alas? Saules zaķīši šeit bija iespraukušies pa mazu durvju spraudziņu. Taču Raibumiņš pa šādu spraudziņu nekad nespētu izlīst! Pat pirkstu tajā neiebāztu!
— Tikai neuztraucies! — zaķītis Pūkainītis mierināja Raibumiņu. — Huligāni paši tevi izlaidīs ārā. Gan redzēsi.
Patiešām, nebija ilgi jāgaida, kad atskanēja huligānu soļi un skaļas balsis. Bils Blēdis, Džons Klibiķis un Toms Zirneklis pienāca pie durvīm. Viņi par kaut ko sačukstējās un jautri smējās. Droši vien bija izdomājuši Raibumiņam kādu ļoti interesantu sodu. No jauna noklaudzēja bulta, un durvis atvērās.
Tajā pašā mirklī huligānu smaidošās sejas savilkās pretīgās grimasēs. Viņi stulbi blenza saules zaķīšos, kas bija ielenkuši Raibumiņu. Droši vien huligāni nekad savā mūžā vēl nebija redzējuši dzīvus saules zaķīšus, lai gan, protams, daudz par tiem bija dzirdējuši. Viņi pilnīgi aizmirsa par Raibumiņu. Nelikdamies par viņu ne zinis, huligāni metās tvarstīt saules zaķīšus. Šie nejēgas taču nezināja, ka saules zaķīšus nav iespējams noķert. Ja vēlaties, jūs paši varat par to pārliecināties. Vai tad var noķert saules stariņu?
Tas tikai bija skats! Huligāni ieskrējās un krita gar zemi, dauzīja ar plaukstām pa to, tirināja kājas un pat knakstināja zobus, cenzdamies saķert saules zaķīšus ar muti. Taču zaķīši aizslīdēja viņiem gar pašu degungalu. Lai kaitinātu huligānus, tie tīšām grozījās viņu tuvumā, nemukdami pārāk tālu prom. Huligāni pārskaitušies tvarstīja ar rokām tukšu gaisu.
Citreiz Raibumiņš būtu jautri smējies, skatīdamies tādos brīnumos, taču šoreiz viņš nekavējās ne mirkli un metās bēgt.
.
Vēja Slotas bojā eja
Raibumiņš skrēja, cik jaudāja, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi. Viņam bija viena vienīga vēlēšanās — aizbēgt pēc iespējas tālāk no huligāniem. Tikai nokļuvis mežā, viņš apstājās un atvilka elpu.
Mežā valdīja kapa klusums. Šķita, ka neviens vairs pakaļ nedzenas. Huligāni droši vien nemaz nebija pamanījuši, uz kuru pusi Raibumiņš aizskrēja. Briesmas nu bija garām. Bet kā tagad atrast vāveres Kuplastes mītni ozola dobumā?
Kad pienāks vakars, tur zēnu gaidīs mēness zaķītis Čiks. Bet Raibumiņš pat nezināja, uz kuru pusi iet. Jūs taču atceraties, ka huligāni zēnu iebāza maisā un tad aizstiepa uz Trīsdesmit Triju Nelaimju Alu. Tāpēc viņš nevarēja iegaumēt ceļu. Arī saules zaķīši nespēja Raibumiņam palīdzēt, jo saule jau rietēja, metās krēsla un tuvojās nakts.
Raibumiņš ļoti sadrūma un noskuma. Kas nu iznāk? No huligāniem viņš bija aizbēdzis, pie tam pārciezdams tik daudz dažādu briesmu, bet tagad nezināšanas dēļ viss pagalam.
Te pēkšņi kāds uzmanīgi pieskārās Raibumiņa plecam.
Zēns atskatījās. Viņa priekšā stāvēja pelēkais zaķis — tas pats, kuru Raibumiņš nesen bija izglābis no huligānu nagiem. Zēns laipni uzsmaidīja pelēcim.
Zaķis pamāja ar galvu, pieglauzdams vienu ausi, — viņš it kā aicināja Raibumiņu sev līdzi.
— Ko tu gribi? — zens viņam vaicāja.