Taču zaķis neatbildēja, jo viņš nebija pasaku zaķis, bet pavisam parasts zaķis un tādēļ arī neprata runāt. Tomēr viņš neatlaidīgi aicināja Raibumiņu sev līdzi. Zēns nopūtās un devās zaķim pa pēdām. Bija taču daudz patīkamāk atrasties šā jaukā greizača sabiedrībā nekā vientuļam sēdēt mežā.
Viņi ilgi lauzās cauri bieziem brikšņiem, rāpās pāri vētras izgāztiem kokiem, šķērsoja strautus, kas līču ločiem tecēja caur mežu.
Cik liels bija Raibumiņa pārsteigums, kad viņš beidzot ieraudzīja, ka viņi ir nonākuši pie tā paša simtgadīgā ozola, kura dobumā dzīvoja vāvere Kuplaste. Bija jau gluži tumšs, un koka zarā sēdēja mēness zaķītis Čiks.
— Ak tas esi tu! — pamanījis Raibumiņu, viņš līksmi iesaucās. — Bet es jau domāju, ka ar tevi noticis kas ļauns. Sāku uztraukties.
Raibumiņš izstāstīja mēness zaķītim visus savus piedzīvojumus un beigās piemetināja:
— Ja šis pelēkais zaķis mani nebūtu atvedis, es pats neparko neatrastu ceļu šurp.
— Jā, pelēkie zaķi ir ļoti labi, — Čiks teica. — Viņi vienmēr citiem palīdz nelaimē. Vispār viņi ir drosmīgi. Paldies tev, pelēko zaķīt!
Pelēkais zaķis apmulsa un ieleca krūmos.
Bet Raibumiņš un mēness zaķītis Čiks devās tālāk. Atkal mežs, atkal garām zib koki, krūmi un brikšņi.
Jums jau droši vien apnicis klausīties, kā Raibumiņš iet pa mežu… Bet ko lai dara? Arī pašam Raibumiņam apnikusi lielā iešana… Starp citu, nomierinieties. Paskat, viņš jau pieiet pie kāda liela, veca vītola. Tam ir grumbuļains un červeļains stumbrs un gari, nokareni zari, kas mirkst mežezera tumšajā ūdenī. Augstu, pašā vītola galotnē, saredzama āmuļu biezā, zaļā cepure. Tā tad arī ir Vēja Slota, kurā paslēpts Tumsas Kunga burvju apmetnis.
Mēness spīd caur vītola zariem, mezdams ūdenī dīvainas, ņirbošas ēnas. Dzelmē šūpojas brūnas, kuplas aļģes, kas atgādina ūdens veča bārdu. Blakus vītolam, gluži kā milzīgs asinssūcējs zirneklis, izpleties liels, nosūnojis celms. Tā satrunējusī serde spīgo, un šķiet, ka zirneklis ar savu vienīgo aci stingi lūkojas naktī. Bet nakts noslēpumaini klusē, it kā gaidītu kaut ko…
Cik briesmīga vieta!
Taču Raibumiņš pārvarēja bailes un, aptvēris vītola stumbru, sāka rāpties pa to uz augšu. Jo augstak viņš tika, jo grūtāk kļuva virzīties uz priekšu. Zari ķērās kreklā, bikšelēs; tie saskrāpēja rokas, nelaizdami zēnu pie Vēja Slotas. Nevarēja saskatīt ne zemi, ne debesis — visu klāja biezs lapu vainags. Raibumiņš ar pūlēm taustījās uz priekšu šajā aklajā tumsā.
Viņam jau sāka zust spēki. Bet tad lapotne kļuva retāka, atkal iemirdzējās mēness! Sasprindzinājis pēdējos spēkus, Raibumiņš sasniedza Vēja Slotu. Zaļajos staipekņos bija paslēpts kaut kas melns. Tas taču Tumsas Kunga apmetnis! Raibumiņš uzreiz to pazina. Viņš izstiepa roku, lai apmetni paņemtu, bet āmuļu zari pēkšņi cieši sakļāvās ap apmetni. Raibumiņš mēģināja atbīdīt zarus sāņus, taču tikai savainoja sev rokas. Viņš apjuka. Te tev nu bija! Ko tagad iesākt? Piepeši Raibumiņš atcerējās, ka viņam bikšu kabatā ir nazītis, kuru viņš bija mantojis no tēva. Lai gan puse asmenīša tam nolauzta, tomēr tas bija tik ass kā žilete, — vari nogriezt, ko tikai vēlies! Raibumiņš vienā mirkli sameklēja nazīti, un — šņikt, šņakt! — āmuļu zari cits pēc cita novēlās zemē. Zēnam griežot šķita, ka tie nevarīgās dusmās vaid un šņāc.
Paņēmis apmetni, Raibumiņš vēl turpināja griezt, līdz beidzot nokrita pēdējais āmuļu zars. Vēja Slota nu bija pagalam. Sirmais vītols uzreiz kļuva jaunāks, atlieca taisnu savu nolīkušo stumbru, pamāja ar zariem un liegi iešalcās, tā pateikdamies Raibumiņam. Bet, kad zēns rāpās lejup, viņam šķita, ka vītols palīdz, saudzīgi to pietur ar zariem, lai viņš noturētos un nenokristu.
Nokļuvis zemē, Raibumiņš tūdaļ sāka meklēt mēness zaķīti. Taču no tā vairs nebija ne vēsts. Raibumiņš labi atcerējās, ka, viņam rāpjoties kokā, Čiks bija sēdējis celma tuvumā. Tagad tur neviena nebija.
Raibumiņš paskatījās uz debesīm un visu saprata. Kāds mākonis bija aizsedzis mēnesi. Pār koku galotnēm, neganti aurodams, aiztrauca brāzmains vējš — lietus pirmais vēstnesis. Pēc īsa brīža uz lapām jau iečabējās lietus lāses. Raibumiņš sarāvās — kāda lāse viņam aizslīdēja aiz apkakles.
Bet kurš gan būs tāds muļķis un ļausies salīt, ja viņam rokās ir apmetnis! Protams, arī Raibumiņš uzmeta to sev uz pleciem. Bet, tikko viņš ciešāk saņēma apmetņa stūrus, lai labāk sasildītos, kad juta — apmetnis viņu paceļ gaisā! Viegli kā putns viņš lidoja pār mežu, ar kājām skardams koku galotnes. Tad viņš pacēlās vēl augstāk, izlidoja cauri lietus mākoņiem un, nokļuvis zvaigžņotajās debesīs, traucās uz priekšu.
Raibumiņu pārņēma tāda kā pazīstama sajūta — likās, viņš gulētu un pa miegam lidotu. Tā taču bieži gadās, kad cilvēks sapņos lido: viegli paceļas uz augšu, atraujas no zemes un laižas pa gaisu, un augums ir pavisam, pavisam viegls, tas paklausa ikkatrai kustībai…
Esmu pārliecināts, mani dārgie lasītāji, ka ikviens no jums ir daudzkārt sapnī lidojis un jums šī neparastā sajūta ir labi pazīstama.
Nebrīnieties, ka, uzmetis Tumsas Kunga apmetni, Raibumiņš pēkšņi sāka lidot kā sapnī. Tas taču nebija vienkāršs, bet burvju apmetnis.
Nepaguva Raibumiņš ne atjēgties, kad jau bija nokļuvis pazīstamajā vietā — starp kalniem, pie burvju ezera. Un atkal viņa acu priekšā ezers pārvērtās par spoguli. Taču šoreiz Raibumiņš par to vairs nebrīnījās.