Izcēlās neredzeta jezga. Ļaunie spēki pārvērta skaistās, smaržīgās rozes par riebīgiem, slapjiem krupjiem; tīteņus, meža vīnogulājus un citus staipekņus par briesmīgām čūskām, bet malvas un saulespuķes — par krokodiliem.
Un drīz visa zeme mudžēt mudžēja no visādiem mūdžiem.
Tas vēl nebija viss — cilvēkēdāji, velni un raganas drāzās uz Laimīgo Sapņu Ieleju un tur mīdīja kājām un iznīcināja laimīgos sapņus. Bērniem visā pasaulē tūlīt sāka rādīties drausmīgi sapņi. Bērni pamodās un raudāja.
Vajadzēja nekavējoties darit galu šīm nekārtībām. Visi Brīnumaino Pasaku Pils iedzīvotāji metās cīņā. Bet cik grūti viņiem bija cīnīties pret šiem jaunajiem spēkiem! Ja agrāk pasakās mierīgi varēja nocirst galvas drakoniem un visādiem pūķiem, cilvēkēdājus nogrūst bezdibeņos, ļaunos carus līdz ausīm iedzīt zemē, lai tādā kārtā tos iznīcinātu, — tad šinī gadījumā to nekādi nedrīkstēja darīt. Tāpēc ka visi šie velni, raganas, cilvēkēdāji, drakoni, ļaunie burvji un burves bija vienīgie un neaizskaramie eksemplāri, kas speciāli tika saglabāti pasakām. Ja gadījumā tos iznīcinātu, tad bērniem visā pasaulē zustu iespēja redzēt tos pasakās. Varbūt tad vispār pasakas izzustu: ikvienā pasakā taču ir kāda ļauna vara, ar kuru cīnās labais varonis. Tātad katrā ziņā šie ļaunie gari bija jāatstāj dzīvi. Bija atļauts tos tikai saķert, sasiet un iemest atpakaļ pazemes pagrabā.
Ak, cik tas bija grūts uzdevums!
Visi pasaku varoņi sadalījās pa vienībām: Apaļzirnītis komandēja vienību, kas cīnījās ar drakoniem un pūķiem; kalps Balda ar saviem ļaudīm uzbruka velniem; Runcis Zābakos devās pretī cilvēkēdājiem; vecais Hotabičs un Aladins karoja ar ļaunajiem austrumu džiniem, muļķītis Ivanuška pūlējās pieveikt Raganu un citas nejaukas burves…
Iedegās sīva kauja. Pretinieki laida darbā gan burvju nūjiņas un burvju lampas, gan burvju gredzenus un burvju stabules, gan apburtus šķēpus — visu pasaku arsenālu. Sauszemes karaspēku no gaisa atbalstīja aviācija — lidojošie paklāji, ugunsputni, zirdziņi kuprainīši.
Protams, bez saules zaķīšu palīdzības pasaku varoņi nezin vai būtu pieveikuši visus šos mošķus.
Saules zaķīši apžilbināja drakoniem un pūķiem acis, un tikai tad Apaļzirnītis ar savu karapulku guva pār tiem uzvaru un atkal iemeta visus tumšajā pagrabā.
Saules zaķīši palīdzēja arī vecajam Hotabičam un Aladinam iedzīt austrumu džinus atpakaļ pudelēs.
Saules zaķīši pamācīja muļķīti Ivanušku, kā visvieglāk tikt galā ar Raganu: ietriekt viņu piestā un uzlikt virsū vāku.
Ar vārdu sakot, visur un vienmēr saules zaķīši izšķirīgā brīdī steidzās labajiem pasaku varoņiem talkā.
Pašā cīņas karstumā Raibumiņš, kas, protams, kaujā nevarēja piedalīties, pēkšņi atcerējās Tumsas Kungu, un viņu pārņēma bažas. Kur palicis šis ļaundaris? Varbūt viņam jau ir izdevies atbrīvot Trolli? Un kāpēc visi aizmirsuši viņu — pašu galveno ienaidnieku…
Taču visapkārt valdīja tāds juceklis, ka vispār nebija iespējams atgādināt kādam par Tumsas Kungu. Un Raibumiņš nolēma pats visu noskaidrot. Uzmanīgi slēpdamies aiz krūmiem, lai viņu nejauši neieraudzītu kāds ļauns burvis un nepārvērstu par žurku, krupi vai krokodilu, Raibumiņš tuvojās pazemes ieejai.
Nokāpis pa kāpnēm lejā, viņš apstājās un ieklausījās. Pašā dziļumā, kaut kur gara, tumša gaiteņa viņā galā, atskanēja drausmīgi kliedzieni un lāsti. Raibumiņš neuzdrīkstējās iet tālāk. Viņam jau Tumsas Kungs bija sagādājis tik daudz nepatikšanu, ka zēns nepavisam vairs nevēlējās sastapties ar viņu šaja baismīgajā vietā. Un tā, neuzzinājis neko, Raibumiņš devās atpakaļ uz virszemi. Tur kauja jau bija beigusies. Visur mierīgi staigāja labie burvji ar burvju nūjiņām rokās un atbūra ziedus: no krupjiem, čūskām un krokodiliem atkal radās rozes, tīteņi, saulespuķes un citas puķes. Uz pazemes eju steidzās Apaļzirnītis, nesdams padusē pēdējo drakonu, kurš bija cieši sasiets un bezspēcīgs.
— Tēvocīt Apaļzirnīt, — Raibumiņš pieskrēja tam klāt, — tur, pazemē, atrodas Tumsas Kungs. Jūs visi viņu esat pilnīgi aizmirsuši! Viņš tur kliedz un lādas. Droši vien ir iau izlaidis arā Trolli. Kas gan tagad notiks?
— Ko velti uztraucies? — Apaļzirnītis pasmaidīja. — Saules zaķīši nekad neaizmirst pašu galveno. Iesim nu, paskatīsimies!
— No tiesas?
— Nebaidies, dēliņ! Gan pats redzēsi, ka visas briesmas jau garām.
Raibumiņš neticīgi paraudzījās uz Apaļzirnīti. Taču tas izskatījās tik varens vīrs, ka būtu pavisam smieklīgi neiet viņam līdzi. Un Raibumiņš sadūšojās.
Pa ceļam Apaļzirnītis iemeta sasaistīto drakonu kāda kamerā un aizslēdza durvis ar lielu priekškaramo atslēgu (protams, tā bija burvju atslēga, kuru nevar atvērt nekādi ļaunie gari!), tad viņi ilgi gāja pa apakšzemes gaiteni. Ceļu apgaismoja jāņtārpiņi, kas spīgoja pie griestiem gluži kā mazas elektriskās spuldzītes.
Puskrēslā aiz kameru restēm vīdēja raganu, velnu un cilvēkēdāju baigie ģīmji. Visi šie pekles izdzimumi bolīja acis un mežonīgi rēca, ar zobiem nikni grauzdami restes. Likās, ka viņi nupat, nupat izkļūs atkal brīvībā. Bet tā tikai likās. Šīs taču bija burvju restes, un velni ar raganām varēja veltīgi sapņot par izkļūšanu no savām kamerām.
Kādā kamera uz plauktiem, gluži kā vīnu veikalā, stāvēja rindā pudeles. Šajās pudelēs bija iesprostoti ļaunie austrumu džini. Cauri stiklam varēja redzēt, ka viņi tur lokās un raujas čokurā.
Citā kamerā uz grīdas bija nolikta liela piesta, kurai virsū uzlikts vāks. Piesta nemitīgi lēkaja, it kā dejodama kādu deju. Piestā sēdēja Ragana, kura vairs nevienu neapdraudēja.