Pamazam šī dūmaka izklīda, un Raibumiņš ieraudzīja Saules Zaķīšu Zemi.
Zēnam šķita, ka viņš nokļuvis milzīgā, neparastā puķu dārzā. Nekad savā mūžā viņš vēl nebija redzējis*vienkopus tik daudz dažādu ziedu. Virs zemes tas arī nebūtu iespējams. Šeit reizē ar pirmajiem vārajiem pavasara ziediņiem — sniegpulkstenīšiem auga arī vēlās rudens puķes — astras un hrizantēmas.
Visas puķes, kādas vien sastopamas dabā, šeit ziedēja reizē. Te bija gan lepnie, staltie īrisi, gan kautras matiolas, kas atver savas ziedlapiņas un sak smaržot tikai krēslas stundās. Pašapzinīgās narcises ziedēja blakus vienkāršajām samtenēm. Košās, ugunssarkanās kannas mijās ar parastajām istabas prīmulām. Kuplajam pujenēm smaidīja pretī mazās atraitnītes, un lauvrnutites bija jocīgi paplētušas savas sārtās rīklītes. Turpat viegli šūpojās maijpuķīšu sudrabainie zvaniņi…
Pirmajā mirklī likās, ka puķes šeit aug juku jukām — kā mežā vai pļavā. Bet, kad Raibumiņš ieskatījās vērīgāk, viņš pamanīja, ka ziedi, savīdamies savā starpā, veido neparastas mājiņas — ar logiem, durtiņām, glītiem jumtiem un verandiņām.
Šajās ziedu mājiņās tad arī dzīvoja saules zaķīši.
Raibumiņš apstājās pie pirmā namiņa. Aiz neliela margrietiņu žoga sākās puķu dārzs. Gar dzelteniem ziedputekšņiem nokaisīta celiņa malām taisnās rindās auga rozes, gladiolas, malvas, lilijas un ģeorģīnes. Zem tām, gluži kā krūmi zem kokiem, auga vijolītes, sniegpulkstenīši un kreses. Bet dārza dziļumā mirdzēja neliels, dzidrs ezers ar peldošu ūdensrožu lapenīti vidū. Šā ezera krastā atradās majiņa. Pareizāk sakot, nevis atradās, bet auga mājiņa. Tas bija liels jasmīnu krūms, kura žuburainie zari vīdamies veidoja sienas, logus, jumtu un virs tā — tornīti, kura galā gluži ka vēja rādītājs šūpojās balts zieds. Logus aizsedza rakstaini maijpuķīšu aizkari, bet palodzes bija veidotas no samtenēm. Verandiņa bija no zilajām rudzupuķēm. Tur, atgāzies mīkstas, pūkainas hrizantēmas krēslā, snauda kāds vecs saules zaķis. Viņa sieva, apsējusies baltu priekšautu, ar āboliņa ziedu slaucīja grīdu.
No ezera atskanēja klaigas un jautri smiekli. Tur rožu ziedlapās kā laiviņās vizinājās ņiprie saules zaķīši, kuri droši vien bija tikpat nerātni kā visi bērni. Raibumiņš stāvēja pie vārtiņiem un nezināja, ko iesākt. Viņš joti gribēja ielūkoties mājiņā, taču, būdams labi audzināts zēns, bez pieklauvēšanas neuzdrīkstējās svešā mājā ieiet. Bet pieklauvēt nebija iespējams, jo nebija durvju. Te Raibumiņš pamanīja, ka netālu no verandas aug zils meža pulkstenītis, no kura tieši uz vārtiņiem stiepās smalks tīmeklītis. Zēns attapās, kas jādara, un viegli paraustīja tīmeklīti. Tūlīt atskanēja sudrabaina zvaniņu šķinda, un visas četras lauvmutītes, kas bija vārtiņu vietā, nolieca galviņas līdz zemei, ielaizdamas viesi iekšā. Raibumiņam pretī, mīļi smaidīdami, jau steidzās vecais zaķis ar savu sievu. No ezera atskrēja saules zaķīši un, slēpdamies aiz ziedlapiņām, ziņkārīgi raudzījās zēnā. Abi vecie zaķi nemaz nebrīnījās par negaidīto ciemiņu un uzņēma viņu ļoti laipni. Bija taču skaidrs, ka tas, kurš nokļuvis Saules Zaķīšu Zemē, nevar būt ienaidnieks, jo citādi burvju spogulis viņu nemaz nebūtu laidis cauri. Tātad Raibumiņš ir draugs un gaidīts viesis.
Veco saules zaķi sauca par Garausi, bet viņa sievu — par Greizaci. Mazajiem zaķēniem vārdu vēl nebija. Šajā zemē pastāvēja tāds likums, kurš mazajiem saules zaķīšiem deva tiesības saukties vārdā tikai tad, kad tie bija kļuvuši patstāvīgi un darīja jau labus darbus.
— Siev, klāj nu galdu, — sacīja vecais Garausis. — Vispirms ciemiņš jāpacienā.
Raibumiņš no cienasta neatteicās. Pirmkārt, viņš negribēja apvainot veco zaķu pāri, otrkārt, viņš no tiesas bija pamatīgi izsalcis. Apsēdies uz ļoti mīkstas un ērtas krizantēmas, zēns jau iepriekš domās nobaudīja paredzamo gardo maltīti. Taču liels bija viņa pārsteigums, kad zaķiene Greizace, paklājusi katram ūdenslilijas ziedlapas salveti, nolika priekšā ziedu pušķi un aicināja:
— Ēdiet nu, lūdzu!
Tās bija loti dīvainas pusdienas: pirmaja ēdienā — asa, sīva neļķe, otrajā — jasmīns, bet trešajā — saldie lakači.
Jasmīns bija vecā Garauša vismīļākais ēdiens. Visi jokodamies Garausi sauca par rīmu.