Raibumiņš apjucis blisināja acis, nesaprazdams, ko šeit varētu ēst. Bet zaķīši izvēlējās no pušķa katrs pa ziedam un sāka tos ostīt, labpatikā čāpstinādami mutes. Raibumiņam neatlika nekas cits kā sekot viņu paraugam. Un zēns bija ārkārtīgi pārsteigts, kad juta, ka izsalkums ātri vien zūd. Ziedus ostīt bija ļoti patīkami, un uzreiz radās spēks.
Izrādījās, ka saules zaķīši pārtiek vienīgi no ziedu smaržām. Un tam, kurš ierodas viņu zemē, arī jāpierod pie šādas barības.
Tāpēc arī savu mājiņu Garausis bija izaudzējis no jasmīniem.
Pēc cienasta viņš ieveda Raibumiņu dārzā. Vecais zaķis viesim parādīja dažādus savvaļas ziedus un pastāstīja, ar ko tie ievērojami, kur un kādā laikā zied, kādās slimībās spēj palīdzēt cilvēkiem un tamlīdzīgi. Tas viss bija ļoti interesanti, un Raibumiņš viņā uzmanīgi klausījās.
Sarunādamies abi nonāca pie lielas puķu dobes, kura atradās pašā dārza vidū. Ciešā aplī apņemdamas kādu puķīti, kas auga pašā dobes vidū, šeit gluži kā goda sardzē stāvēja gan bārdainās, sarkangalvainās kannas, gan cēlie īrisi, gan magones un tulpes. Arī slaidās narcises lieca savas lepnās galvas mazā ziediņa priekšā. Taču dobes vidū auga tikai parasta, dzeltena pienenīte.
Jā, pavisam parasta, nenozīmīga pienenīte, kādas aug it visur — pļavās, mežos, gar ceļmalām un ietvēm, uz vecu namu jumtiem un pat pilsētu namu pagalmos, kur tās spraucas kopā ar zāli no akmeņu starpām. Tā bija tā pati pienenīte, kuru ļaudis bieži vien neievēro un mīda kājām. Taču šeit tai tika parādīts īpašs gods un cieņa.
Raibumiņš gribēja zināt, kāpēc tas tā.
Un lūk, ko viņam pastāstīja.
Izrādās, ka pienenītes ir saules zaķīšu vismīļākās puķes. Droši vien jūs arī esat ievērojuši, cik tās ir līdzīgas saulei: apaļas, koši dzeltenas, un to ziedlapiņas gluži kā saulstariņi stiepjas uz visām pusēm.
Ik jaukā pavasara rītā visi saules zaķīši, cik vien to ir pasaulē, steidzas uz zemi. Ja cilvēkiem būtu burvju acis, tad viņi redzētu, kā saules zaķīši ar savām ķepiņām atver cieši piebriedušos pieneņu pumpurus, un tad vienā mirklī zaļās zāles jūrā uzdzirkst tūkstošiem mazu, zeltainu saulīšu. Tā izplaukst pienenītes.
Par pirmajām pavasara puķītēm ļaudis uzskata sniegpulkstenīšus, sapņu puķes un vijolītes. Tās patiešām uzzied pirmās. Taču, kad iemirdzas pienenītes, saule jau staro silti un spoži, visi koki ietērpušies zaļās lapās un svinīgi deg kastaņu cēlās sveces — pavasaris pilnā krāšņumā iet pāri zemei pretī vasarai.
Pienenītes ir visilgāk ziedošās pavasara puķes. Sen jau novītuši sniegpulkstenīši, sapņu puķes un vijolītes, un ļaudis līdz citam pavasarim aizmirsuši viņu smaržu, sen jau pārziedējuši dārzi un mežos dzirkst pirmās zemenītes, bet pienenes vēl arvien zeltojas zālē, un bērni no tām vij skaistus vainadziņus. Līdz pat rudenim zālē var atrast ziedam pienenīti.
Pienenītes atveras tikai tad, kad spīd saule. Bet, tiklīdz saule paslēpjas aiz apvāršņa un iestājas vakars, pienenītes tūlīt, sakļaudamas savas ziedlapiņas, gluži kā saulessardziņi aizveras. Tikai ar pirmajiem rīta saules stariem tās sāk zeltoties no jauna.
Pienenītes ir saules zaķīšu visuzticamākie draugi. Tās vienmēr brīdina viņus no briesmām. Kad, vētrai tuvojoties, Mākoņi — Krākoņi sāk drūzmēties debesīs, pienenītes sakļauj savas ziedlapiņas. Tad saules zaķīši zina: jāgatavojas kaujai.
Pienenītēm ir vēl viena neparasta īpašība: tās nenovīst un nenobirst, kā visas pārējās puķes, bet noveco un mirst tāpat kā cilvēki. Kad pienāk laiks, pienenīšu dzeltenās galviņas nosirmo — rodas baltas, kuplas pūkas. Vējš tās norauj un izkaisa pa zemi. Dažreiz vējam palīdz arī bērni. Rotaļādamies viņi nopūš pienenītēm sirmo galvas rotu, un pienenītes, padevīgi klusēdamas, mirst. Bet sirmās matu pūkas izkaisās pār zemi, un nākamajā pavasarī no tām atkal izaug jauni ziedi.
Tas viss notiek tādēļ, ka pienenītes nav parastas puķes, bet brīnumpuķes. Tās virs zemes audzē saules zaķīši. Droši vien tāpēc bērni tās arī tik ļoti mīl — gandrīz vairāk par visām citām puķēm.
Raibumiņš ar cieņu paskatījās uz pienenīti, kas auga dobes vidū: cik jauks ziediņš!
— Bet nu iesim tālāk, — sacīja Garausis, — es tevi aizvedīšu uz Brīnumaino Pasaku Pili. Man šķiet, ka tev tur patiks. Taču pa ceļam mēs varam iegriezties arī Smieklu Tornī.
Viņi devās pa platām ielām, kuras drīzāk gan varēja saukt par milzīga ziedoša dārza alejām. Visi saules zaķīši, kurus viņi satika ceļā, laipni sveicināja Raibumiņu: tas, kurš bija nokļuvis Saules Zaķīšu Zemē, uzreiz tika uzskatīts par savējo. Un Raibumiņš, kā jau labi audzināts zēns, atņēma katru sveicienu. Drīz viņi sasniedza Smieklu Torni. Tas bija celts no greiziem spoguļiem. Iegājis iekšā, Raibumiņš vai plīsa aiz smiekliem, raudzīdamies pats savā attēlā. Tie tik bija joki!
Starp citu, Smieklu Tornis bija ārstniecības iestāde. Saules zaķīši uzskatīja, ka smiekli ir vislabākās zāles pret visām kaitēm, tāpēc slimajiem parakstīja Smieklu Torņa apmeklējumus: piecas, desmit vai divdesmit minūtes smieklu trīsreiz dienā — cik nu kuram vajadzīgs.
Tā kā paši saules zaķīši nekad neslimoja, tad Smieklu Tornī ārstējās Brīnumaino Pasaku Pils iemītnieki.
Protams, visiem priekiem ir savas robežas. Tāpēc arī vecais zaķis Garausis pēc pusstundas aizveda Raibumiņu no Smieklu Torņa, sacīdams, ka nepieradušam tik milzīga smiešanās varot būt kaitīga.
.
Brīnumaino Pasaku Pilī