Viņa nepievērsa uzmanību manam aizkaitinājumam. Arī ar to viņa atšķīrās no Nanikas, kas noteikti būtu pavaicājusi: «Vai esi apvainojies?»
— Labi… Ko tu gribēji man jautāt?
Beidzu ģērbties, aizvilku kombinezona rāvējslēdzi.
■— Kas jūs esat?
— Kā tā — kas mēs esam? Cilvēki, T ?
— Jā. Tieši tas jau ir apbrīnojami. No kurienes jūs šeit esat radušies?
— Tas jāvaicā tev* Jo mēs šeit dzīvojam no paša
sākuma.
— Kad bija šis sākums? Tu taču esi skolā mācījusies
vēsturi!
Viņa .pamāja,;
— Jā, bet skolā māca, ka esam cēlušies no Trauka. Taču mēs domājam, ka no cilvēkiem. { ? Ka pašā sākumā bijuši cilvēki.
— Kas tas ir — Trauks?
— Tomēr savādi, ka tu nezini. Tas atrodas galvaspilsētā. Vispār tā ir liela māja. No tās cēlušies gan paši pirmie cilvēki, gan mēs visi. Tā māca skolā. Mēs esam attīstījušies un sasnieguši Līmeni. Tagad mums ir Līmenis.
— Līmenis?
— To, kā mēs dzīvojam, sauc par Līmeni.
— Un kāds šis Līmenis ir? Kā jūs dzīvojat?
— Labi, *— viņa noteica. — Mums ir labi.
Es pavīpsnāju.
—- Labi gan — ja tu baidies, ka tevi nenoķer…
— Tas ir kas cits, — viņa atbildēja. — Tas nav Līmenis. Lai gan, iespējams, ir ar to saistīts… Saproti, mēs — tādi kā es — neticam, ka esam cēlušies no Trauka. No kurienes tādā gadījumā cēlies pats Trauks?
•— Tā ir sarežģīta filozofiska problēma, — es piezīmēju.
— Es nezinu, kāpēc nedrīkst domāt, ka arī pirms Trauka bijuši cilvēki. Skolā skaidroja: tā nedrīkst domāt, jo tad rodas jautājums, kur cēlušies tie cilvēki, kas bija pirms Trauka, un tā tālāk, — rodas burvju loks.
— Kāpēc tu pati domā, ka tādi cilvēki bijuši?
— Nezinu… Iespējams, tāpēc, ka tā domājuši mani vecāki.
— Tu saki — Trauks… Vai esi to redzējusi? — Pēkšņi sapratu, ka šis Trauks var būt kosmiskais kuģis — ļoti var būt… — Kāds tas izskatās?
—. Es jau teicu: liela māja .. s .
— Bet iekšpusē? — Es nodomāju, ka celtne var būt arī tikai paviljons, kas uzbūvēts ap kuģi vai ap to, kas no tā palicis pāri. — Vai esi bijusi iekšpusē?
— Ko tu runā, protams, ka nel Tur nevienu nelaiž.
— Tātad tas nav muzejs?
— Nē. Muzeji mums ir, tajos atrodas visādi priekšmeti, kurus mēs esam lietojuši pirms Līmeņa sasniegšanas. Trauks nav muzejs.
— Varbūt tas ir kaut kas līdzīgs templim?
—' Kas ir templis?
— Vai jūs ticat dievam?
— Dievam?
— Kādu pielūdzat, lūdzat kaut ko .. ?
— Es tevi nesaprotu …
— Tātad ne. Savādi. Kaut kam taču jūs ticat?
— Mēs ticam tam, ka esam cēlušies no cilvēkiem. Viņi — Traukam. Un Līmenim.
— Kā var ticēt Līmenim? Nesaprotu.
— Es tev teicu, ka dzīvojam labi. Viņi saka, ja mēs gribēsim mainīt Līmeni, tad kļūs slikti. Viņi vienmēr rūpējas par to, lai Līmenis neizmainītos, lai nekas nemainītos. Lai viss būtu tāpat kā vakar.
— Bet tu?
— Es… Mūsu vidū ir tādi, kas saka — tas nav pareizi. Jābūt attīstībai.
— Ko saka tie, kas valda pār jums?
— Vai Līmeņa Sargātāji?
— Lai būtu Līmeņa Sargātāji.
— Viņi saka, ka attīstībai jābūt, bet citādai — Līmenim nav jāmainās. Viņi saka, ka attīstībai jābūt mūsu attiecībās. Mums vairāk jāmīl citam cits un visi, visi pārējie. Arī fiziski jāattīstās. Jāpiedalās spēlēs un tā tālāk.
— Kāds jums ir īpašuma veids?
s— Es nesaprotu,
— Kam pieder tas, ar ko jūs strādājat, kam pieder zeme un tas, kas uz tās aug ..
— Es neesmu par to domājusi. ?* Nav tā iznācis…
«Mīļā Nanika jeb Anna,» es domāju, «politiski izglītota tu esi vāji, neko darīt. Tomēr ļoti labi, ka esmu te saticis tevi un nevis kādu vietējo akadēmiķi.»
— Tad tā jūs dzīvojat. *5 Saki, ko dara ar jums, kad noķer?
— Ar tādiem kā es? Kas tic, ka cilvēki cēlušies no cilvēkiem? Tādus māca. Iedveš viņiem, ka esam cēlušies no Trauka.
■— Skaidrs. Bet ar tiem, kas runā par attīstību?
— Ar tiem? — Viņa padomāja. — Patiešām nezinu … Runā, ka tos pārceļ uz kādu citu vietu. Tur, kur rok bedres un ceļ torņus.
— Kas tad tas vēl?
— Teicu jau, ka nezinu. Tikai esmu dzirdējusi, ka tur ir ļoti karsts un ceļ torņus. Tas atrodas tālu dienvidos, kur nekas neaug.
—• Ak tā, — es noteicu. — Un kas dzīvo šajā pilsētā?
— Tu taču redzi: neviens.
—• Neviens? Bet tu?
— Ak, es šeit nedzīvoju, tikai pārnakšņoju.
— Kāpēc? — Pēkšņi sajutu, kā šķietami sen aizmirstās greizsirdības jūtas uzvandās krūtīs un aizžņaudz kaklu. — Vai tev šeit tikšanās?
Neko neteikusi, viņa pagriezās un sāka raudzīties pa logu. — Jau atkal tu …
Kas ar mani notiek: arvien aizmirstu, ka tā nav Nanika!
— Piedod.. Protams, muļķīgi. Un tomēr — kā tu pēkšņi gadījies šeit?
— Tev nav jāzina,viņa nepagriežoties sausi atbildēja.
>— Labi… Saki, kāpēc šeit neviens nedzīvo?
•— Kādreiz dzīvoja… Tad izlēma, ka tas ir pārāk tuvu f . .
— Kam?
— Vietai, kur kaut kas atrodas ..
«— Lūdzu, runā saprotami!
— Es nevaru savādāk! Tur kaut kas atrodas .. Turp nedrīkst iet, turp neved ceļi. Tikai ar Līmeņa Sargātāju atļauju…
— Svētais Līmenis! Tātad pilsēta atradusies pārāk tuvu šai vietai? Kas tad tur tāds ir?
— Es nezinu, saproti jel. Nezinu. Zinu tikai to, ka šeit dzīvojuši cilvēki, kā parasti dzīvo pilsētās. Reiz kāds no viņiem mežā kaut kam uzdūries… Dzirdēju, ka Sargātāji satraukušies, jo varējusi notikt kāda nelaime. To cilvēku aizsūtījuši būvēt torņus, bet visus pārējos pārcēluši, un pašu pilsētu drīz iznīcināšot. Jau pašlaik vairs nedrīkst nākt šurp.