— Kā īsti bebri, — Seidžo sacīja.
Drīz vien viņi nograuza sīkus apšu zariņus un, tupēdami augstajā zālē vai niedrēs ūdens malā, sagrauza tos īsos gabaliņos un aizrautīgi noplēsa no tiem mizu. Viņi rotaļājās un cīkstējās, skraidelēja/šurpu turpu pa krastu, draiskojās ar bērniem un varen pacilātā noskaņojumā metās gan ūdenī iekšā, gan no ūdens ārā. Viņi grūda zinātkāros purniņus katrā pamanītajā iedobumā, līdz uzgāja krastā tukšu bizamžurkas alu. Ala viņiem bija pašā laikā, jo viņi bija tikpat lieli kā tās iepriekšējā iemītniece. Tūdaļ viņi stājās pie rakšanas. Alas ieeja atradās zem ūdens, un,, bebriem rokoties dziļāk, dubļi bieziem mākuļiem šķīda uz visām pusēm, saduļķodami ūdeni, tā ka neko cauri nevarēja redzēt. Bebrēni krietnu brīdi nerādījās, un Šepīens nobažījies iebrida ūdenī un iegrūda roku alā. Bebrēnu tur nebija!
;— Seidžo, — viņš satraukts iekliedzās, — bebru vairs nav!
Bērni steigšus sāka pārmeklēt niedres un krūmus gar krastu, kad pēkšņi izdzirda aiz muguras žēlu smilkstēšanu un šņukstēšanu. Pagriezušies viņi ieraudzīja, ka uz strupajām kājelēm, cik jaudas, viņiem pakaļ dzenas Čilevijs un Čikenijs, līdz nāvei pārbijušies, ka atstāti vieni. Beiguši rakt, bebrēni bija aizpeldējuši pa saduļķoto ūdeni un, neviena nemanīti, izkāpuši krastā pavisam citā vietā.
Tagad viņi jutās noguruši. Apsēdušies kā divi mazi, pūkaini rūķīši, viņi ņēmās rīvēt, berzt un sukāt kažociņus. Pēc tam apžāvējušies viņi lēni un cienīgi viens otram blakus devās pa taku uz māju. Saņēmuši katrs pa riecienam bennoka, viņi klusu ielīda savā bērza tāss namiņā, lai ieturētu maltīti; tad, jaukajā sausajā skaidu gultiņā kopā saspiedušies, cieši aizmiga. Tā beidzās pirmā jaukā bebrēnu brīves diena.
Tagad viņi bija kļuvuši, Seidžo vārdiem runājot, īsti Bebri.
Kopš tās reizes ik dienas, kolīdz durvis bija vaļā, bebrēni teciņiem devās uz ezeru nopeldēties. Stundām ilgi viņi ņēmās, rakdamies uzietajā alā, un, kad tā bija pietiekami dziļa, lai tur varētu justies drošībā (pēc tā, kā bebrēni vēroja un pētīja apkārtni, varētu domāt, ka pasaule ir pilna pūķu), viņi šās alas izeju virszemē pārvērta par nirtuvi, virs kuras, Seidžo un Sepīenam par lielu sajūsmu, uzbūvēja mazu, jocīgu bebru mājiņu. Tagad viņiem bija īsts mājoklis ar mazu istabiņu, zemūdens ieeju, tuneli Un nirtuvi. Mājoklis nebija lāgā sastiprināts, un tā sienas ļodzījās, tomēr bebriem tas lieti noderēja.
Savākuši zariņus un apšu un kārklu dzinumus, viņi uztaisīja iepretī zemūdens ieejai nelielu barības noliktavu — tādu pašu, kādu taisa pieaugušie bebri, tikai krietni vien mazāku. Protams, barība ūdenī sabojājās, kļuva nelietojama; vispār vasara nav īstais laiks, lai uzkrātu pārtiku. Grīļīgā mājiņa nedeva bebrēniem patvērumu lietus laikā, taču viņi neko lielu par to neiztaisīja. Viņiem, tāpat kā cilvēkiem, bija siltas guļvietas būdā, bennoku viņi allaž saņēma papilnam, bet īpašos gadījumos dabūja arī mazliet ievārījuma, un katram bija sava bļodiņa ar ēdienu. Ņemot to visu vērā, viņiem galu galā piederēja paprāvs īpašums, un vispār viņi dzīvoja pārtikuši. Viņiem nebija nekāda vajadzība ne pēc nedrošiem mājokļiem, ne pēc barības noliktavas. Viņi priecājās, ka varēja grauzt nelielus kociņus, rakt zemi, draiskoties ar dubļiem (droši vien interesantāk ir taisīt dubļu mājas nekā «cept» dubļu kūkas!) un darīt visu to, kas bebriem tik ļoti patīk un bez kā nav iedomājama viņu dzīve
Seidžo un Šepīens gandrīz visu laiku vēroja bebrus un bieži vien arī palīdzēja tiem. Ja bērni nonesa lejā pie ezera kādus būvmateriālus — kociņus, žagarus, zemes pikas vai akmeni, bebrēni tos tūdaļ pievāca. Dažkārt šie mazie rakari izrāpās krastā, no galvas līdz kājām dubļiem aplipuši, un steidzās saviem draugiem līst klēpī; tad tikai gāja vaļā smiešanās.
Šepīens uzbūvēja rotaļu namiņu ūdens malā un viņiem visiem pa tika tā pavēnī atpūsties. Čikenijs šo vietu it sevišķi bija iemīļojis un ne vienu reizi vien meklēja tur Seidžo, arī kad tika saukts, vienmēr gāja uz turieni. Piedzīvojumu meklētājs un klaiņotājs Čilevijs, man liekas, ne-
spēja nevienu brīdi būt mierā un mūžam kaut kur aizklīda un pazuda. Protamā, pats viņš zināja, ka nav pazudis, turpretim pārējie domāja, ka ir, un tad, bez šaubām, sākās meklēšana. Čilevijs uzradās visnegaidītākajās vietās, un viņu varēja atrast rotāju namiņā, kad likās —'tur neviena nav, vai arī būdā, kad likās — viņam jābūt rotaļu namiņā; viņš slēpās gan bebru vigvamā, gan zem laivas, kur palaikam arī aizmiga. Kad viņu atrada, viņš nosēdās uz pakaļkājām, asti apliecis sev apkārt, un grozījās un gorījās, un šūpoja galvu, it kā dejotu vai arī smietos par to, ka pratis citus izmuļķot. Ja pēkšņi gadījās kāds negaidīts satraukums, tad gandrīz vienmēr varēja droši teikt, ka par cēloni tam ir šis nebēdnieks; ja atskanēja kur kliegšana, spiegšana vai kņada, tur Čilevijs parādīja sevi no vislabākās vai arī vissliktākās puses, tas ir, kā uz to raugās, — viņa balss skanēja no jebkuras vietas jebkurā laikā.