Taisnības labad jāsaka — arī Čikenijs nebija nekāds svētulis; viņam patika delverēties tāpat kā jebkuram bebrēnam. Taču gadījās brīži, kad Čikenijs pēkšņi pierima, it kā mazajā galviņā būtu iešāvusies kāda doma. Varbūt viņš neskaidri atcerējās dzimto dīķi, kas atradās tik tālu prom Čukstošo Lapu Pakalnos. Un, ja tādās reizēs Seidžo, kas varētu viņu mierināt, nebija tuvumā, viņš, gāzelēdamies uz strupajām, īsajām kājelēm,
devās meiteni meklēt uz rotaļu namiņu. Atradis Seidžo, Čikenijs apsēdās viņai blakus un ņēmās rūpīgi kārtot tualeti; uzposies viņš pieglaudās pie savas mīļotās draudzenes un, galvu ielicis viņai klēpī, izsūdzēja savas bēdas dīvainajā bebru valodā vai arī apgūlās un, puspievērtām sapņainām acīm raudzīdamies, bubināja par laimi vai varbūt vientulību, vai mīlestību — kas to lai zina, par ko īsti. Tik tiešām viņi abi bija ļoti, ļoti labi draugi, un, kur bija viens no viņiem, tur pavisam drīz uzradās arī otrs.
Vērojot, kā šie dabas bērni jokojas, draiskojas, strādā (protams, sevišķi gan nepārpūloties) vai rotaļājas, es nez vāi spētu pateikt, kurš no viņiem jūtas laimīgāks — vai tas ar četrām kājām vai ar divām. Taču to gan es zinu, ka šis četrinieks bija varen jautra kopa tais bezgala laimīgajās dienās Opīpīsovejā — Runājošo Ūdeņu Ciemā,
Pēdējā laikā bennoka riecieni kļuva aizvien plānāki. Bija pagājušas vairākas dienas, kopš Lielā Spalva bija devies pēc pārtikas, bet vēl viņš nebija atgriezies, un miltu krājumi gāja uz beigām- Ne bērni, ne bebri nebija lāgā ēduši, līdz kādudien šie četri rotaļu biedri, atgriezušies būdā, sastapa tur Gitčiju Mīgvonu.
Viņš izskatījās sadrūmis un par kaut ko noraizējies. Tomēr pārtiku viņš bija pārnesis, jo uz grīdas gulēja miltu maiss un vēl kādi saiņi; tiem blakus stāvēja svešs baltais cilvēks ar prāvu kasti rokā. Lielā Spalva laipni runājās ar bērniem, taču ne reizes nepasmaidīja, un bērni nesaprata, kas noticis. Arī baltais cilvēks stāvēja, ne vārda nebilzdams. Kaut kas nebija kārtībā. Pat bebrēni, liekas, juta, ka gadījies kas nelāgs, — dzīvnieki to vienmēr nojauš — un rāmi stāvēja, vērdamies cilvēkos.
Šepīens, kas bija mācījies misionāru skolā un labi prata angļu va lodu, dzirdēja, ka tēvs saka svešiniekam;
— Te viņi ir; kuru jūs ņemsiet?
Ko tas nozīmēja? Ko viņš ar to domāja? Pēkšņu nelabu nojautu pārņemts, Šepīens pavērās māsā, bet viņa, protams, nekā nebija sapratusi.
— Pagaidiet, es brīdi tos apskatīšu, — tēvam atbildēja svešinieks. — Lai tie mazliet pakustas.
Tas bija resns vīrs sārtu seju, saltām, zilām acīm — gluži kā no stikla vai ledus, nodomāja Šepīens. Bet Lielā Spalva skumji raudzījās dēlā un meitā. Viņš palūdza, lai baltais cilvēks brīdi pagaida, kamēr viņš ar bērniem parunās.
— Seidžo un Šepīen, manu meitiņ un dēliņ, — viņš ierunājās indiāņu valodā, — man kaut kas jums jāsaka.
Tagad Seidžo saprata, ka'notikusi nelaime. Nostājusies cieši blakām Sepienam, viņa meta bailīgus skatienus uz svešinieku. «Kāpēc, ai, kāpēc viņš vērās bebrēnos ar tik saltām acīm!»
— Bērni, — tēvs turpināja, — tas ir jaunais tirgotājs no zvērādu laktorijas Trušu ciemā; vecais tirgotājs, kas bija mūsu draugs, aizgājis prom. Šo faktoriju pārņēmusi jauna zvērādu tirdzniecības sabiedrība,
un tā pieprasa, lai es samaksāju parādu. Tas nav nekāds mazais, un es to varēšu nokārtot tikai nākamziem, kad būs beidzies medību laiks. Tādi bija iepriekšējās sabiedrības tirgošanās noteikumi. Bet jaunā sabiedrība saka — tā nevarot gaidīt. Mums pašlaik, kā jūs zināt, nav nekādu pārtikas krājumu, un šī sabiedrība man neko nedos, iekams nebūšu nokārtojis parādu. Tāpēc man kopā ar citiem ciema vīriem jāaizved preces uz jauno faktoriju Līča Pļavās tālu prom no šejienes. Ar savu darbu es varēšu samaksāt parādu, un man vēl paliks pāri, taču naudu es saņemšu, tikai kad atgriezīšos. Kamēr es būšu prom, jūs, mani bērni, nedrīkstat ciest badu. Šis tirgotājs dos mums pārtiku. — Viņš parādīja uz maisiem un saiņiem uz grīdas. — Bet pretī viņš grib … viņš grib saņemt vienu no bebriem. — Lielā Spalva apklusa, taču neviens pat nepakustējās, arī bebri ne, un viņš turpināja: — Dzīvi bebri ir ļoti vērtīgi, un, lai kuru viņš izvēlētos, tas paliks dzīvs. Taču man sāp sirds par jums, mani bērni… — Viņš paskatījās uz Čileviju un Čikeniju. — .. . uņ par bebrēnu,'kuram vajadzēs doties prom.
Šepīens stāvēja, taisni izstiepies, ne vārda nebilzdams, melnajām acīm urbdamies tirgotājā, bet Seidžo, nespēdama tam ticēt, tikai čukstēja:
— Tas nav tiesa, ai, tas nav tiesa!
Šepīens klusēdams apskāva māsas plecus un bargi dzēlās šai cilvēkā — šai svešiniekā, kas bija ieradies, lai izpostītu viņu laimi. Viņš atcerējās savu pielādēto šauteni, kas atradās tepat kaktā, taču tēvu nedrīkstēja nepaklausīt, un viņš pat nepakustējās. Viņš nikni vērās tirgotājā, un tas no šā četrpadsmit gadu vecā zēna skatiena jutās neērti. Atvēlis kasti un sagrābis vienu no dzīvnieciņiem, tirgotājs iegrūda to iekšā un aiztaisīja ciet vāku. Viņš pamāja Gitčijam Mīģvonam.