Atdzisuši dūmi vēlās lejā, ietīdami visu zemi tumši zilā dūmakā. Tālākās vietas skatienam bija pilnīgi izzudušas, tuvākās tik tikko samanāmas. Pēc brīža saredzama bija vienīgi koku rinda pašā- ūdens malā. Lai nezaudētu pareizo virzienu, bērni vadījās pēc šīs koku rindas un krāču mutuļošanas, kas bija saklausāma priekšā. Necik ilgi, un viņi sasniedza vietu, kur sākās kraujš upes gultnes kritums un kur ūdens vairāku simtu jardu garā posmā, mežonīgi virpuļodams un putodams, brāzās pāri tumšo klinšu radzēm. Šī vieta bija bīstama, tomēr Šepīens neuzdrošinājās kavēties, lai to apietu, divreiz pārstaigājot valku, un izvēlējās ātrāko ceļu — taisni pāri krācēm. Uguns plosījās netālu, un aiz asā pagrieziena, kas sekoja krācēm, viņi piebrauks ugunsgrēkam pavisam tuvu. Uguns rūca tik stipri, ka gandrīz nevarēja sadzirdēt, kā mutuļo krāces. Drīz vien Šepīens saprata — lai sasniegtu ezeru, vajadzēs -veikt grūtu un ātru pārbraucienu, un tad nāks valka, kas nebūs no īsajām.
Kad bērni tuvojās krācēm, dūmi bija kļuvuši tik biezi, ka viņi nevarēja redzēt pat piecdesmit pēdas uz priekšu, un Šepīens darīja visu, ko varēja, lai atrastu krācēm pieeju. Izslējies laivā stāvus, lai labāk saskatītu, viņš pēdīgi atrada straujūdeni; un tad vienā rāvienā viņi tika ierauti balta ūdens mutuļos. Lai gan Šepīens tik tikko spēja caur dūmiem ko saredzēt, viņš prasmīgi vadīja laivu pa grūto līkloču caurteci
starp klintīm. Milzīgi viļņi virpujodami un šņākdami šaustīja trauslo laivu un, cik spēka, mētāja no vienas viļņu kores citā: Tumšas bangas gluži kā atbaidoši briesmoņi, sagrābušas laivu, tīkoja to pieliet un nogremdēt. Ūdens virpuļi negantā niknumā tvarstīja airus, kad laiviņa kā satrakots zirgs lēkāja starp melnajām, mežonīgajām klintīm, kas uzglūnēja tai, lai sadragātu to gabalu gabalos.
Bet apdullinošos krītošā ūdens dārdus pārmāca tuvā ugunsgrēka dobjā, šaušalīgā rēkoņa. Necaurredzamu dūmu mākuļi vēlās pār upi, un tiem cauri traucās kanu laiviņa ar trim dzīvām būtnēm. Aizmigušais pasažieris grozā pamodās un, trokšņa satraukts un pārliecināts, ka notiek kas neparasts, vispārējam troksnim pievienoja arī savu sīko balstiņu, lai gan to tik tikko varēja sadzirdēt. Viņš kratīja un purināja savu tāss namiņu tik spēcīgi, ka vajadzēja atlicināt kādu mirkli, lai uzliktu uz tā smagāku vīstokli.
Sasprindzinājis savus zēna spēkus, Šepīens ar airi rokās cīnījās pret vareno straumi, veikli izgrozīdams laivu: te likdams šūpoties tai viena viļņa korē, te spiezdams slīdēt to uz nākamo, te apstādamies mierīgākos ūdeņos, lai, visā augumā izslējies, pavērotu ceļu priekšā, te atkal traukdamies pa putās sakulto straumi. Bet Seidžo tikmēr, paklausīdama Še- pīena pavēļēm: «Gijuk-enik!» (Pa labi!), «Mešk-enik!» (Pa kreisi!), «Vī-beč!» (Ātrāk!), «Pī-keč!» (Lēnāk!) — ar savu airi vai nu airēja, cik jaudas, vai atgrūdās, vai gūlās tam virsū. Laivai lēkājot, svaidoties un raustoties, uz visām pusēm šķīda šļakatas un ūdens reizēm iešļācās arī iekšā. Seidžo, kas sēdēja priekšgalā, izmirka drīz vien līdz ādai. Nebijis 3ūmu, kuros grūti atrast drošāko ceļu, bērniem nekādas īstas briesmas 10 krācēm nedraudētu. Šepīens, kā jau visi indiāņi, "gan jaunie, gan /ecie, prata veikli vadīt laivu un jau savā vecumā»daudz ko zināja )ar ūdens kustību. Ne vienu reizi vien viņš bija devies šīm krācēm pāri :opā ar tēvu. Seidžo pilnīgi uzticējās brālim un satraukta smējās un daigāja, jo viņai tas viss šķita kā rotaļa. Uzmundrinādama brāli, viņa :aut ko izkliedza, kā to darīja tēvs un citi indiāņi, kad laidās bīstamiem ideņiem pāri, tikai toreiz viņa bija vērojusi vīrus no krasta. Šepīens pjauta, cik stāvoklis ir nopietns, un kā kuģa kapteinis skaļā balsī tikai omandēja. Tiklīdz viņš uz brīdi varēja atraut acis no neganti mutuļo- ošā ūdens, viņš pievērsa raižpilnu skatienu tai pusei, no kuras tuvojās gunsgrēks. Un fas tiešām tuvojās — ar vilciena ātrumu —, kā tumš- ārta jūra brāzdams viņiem pretī no pakalniem un šaudams milzīgas, ēcošas liesmu mēles augstu pār degošo mežu. Paraudzījies reiz atpakaļ, epīens ievēroja, ka uguns jau pārmetusies pār iežmaugu ezerā viņiem izmugurē; tagad bija tikai viens ceļš — uz priekšu, bet Seidžo viņš ne- ilda ne vārda par to. Dūmu mākuļi sabiezēja, kļūdami aizvien tumšāki, aisma izdzisa, un likās, it kā dienas vidū būtu iestājusies krēsla, sare- zēt gandrīz neko vairs nevarēja. Viss šķita dīvains, un viņi paši kustē- is kā sapnī.