Šepīens izmisis dzina laivu uz priekšu, jo labi zināja — ja uguns visus panāks šai vietā, viņi vai nu sadegs dzīvi, vai arī noslāps. Valka
tagad vairs nebija tālu, un aiz tās atradās ezers, kas viņiem jāsasniedz — par katru cenu jāsasniedz!
Tikuši krācēm pāri, viņi iekļuva dziļā, rāmā dīķī. Seit cauri dūmu vāliem viņi pamanīja kustamies savādas ēnas. Tie bija meža dzīvnieki, kas pa vienam, pāros vai nelielā barā joņoja pa krastu, peldēja pār dīķi vai, skaļi šļakstinādami, lēkšoja pa seklumu uz lielo ezeru — uz to pašu, uz kuru devās arī mūsu ceļotāji, Jai rastu tur drošu patvērumu. Dzīvnieki, kas reti kad slapināja ķepas, — vāveres, truši, murkšķi, pat dzeloņcūkas peldēja tagad dīķī. Šausmās ieplestām acīm, baltajām astēm zibot, brieži drāzās caur brikšņiem vai lēca tiem pāri. Lācis klundurēja, cik ātri vien varēdams; vilku pāris skrēja viegli un ātri līdzās briedim — savam ierastajam laupījumam, uz to pat nepaskatīdamies. Šobrīd neviens nebija ienaidnieks, neviens nebija ne izsalcis, ne arī asinskārs, neviens ne no viena nebaidījās. Visi meža iemītnieki — gan divkājainie, gan četrkājainie, gan spārnainie, gan ūdenī dzīvojošie, visi — dzīvnieki un putni, un rāpuļi, un radības, kas citkārt nebūtu uzdrošinājušās pamest savu mitekli, tagad bēga no visnežēlīgākā ienaidnieka, kas ir bīstams un nāvīgs jebkuram no viņiem — gan vismazākajiem, gan vislielākajiem, bēga no liesmainā biezokņu nezvēra, meža ugunsgrēka.
Laivai tieši priekšā dziļi ūdenī stāvēja vislielākais no visiem meža iemītniekiem — milzīgs alnis. Spalvas uz muguras tam bija apsvilušas, līdz pusei izaugušais rags1 nolauzts, un sāni, alnim elpojot, smagi cilājās. Par mata tiesu viņš droši vien bija izbēdzis no nāves, varbūt noskrējis daudzas jūdzes, lai izvairītos no uguns, un tikai paša varenais spēks un ātrums paglābis viņu no bojā ejas. Ja gribējis, Šepīens būtu ar airi pieskāries alnim, bet dzīvnieks nelikās par bērniem ne zinis; atvilcis elpu, alnis metās peldus un, izkāpis krastā, pievienojās pārējiem dažāda izskata un lieluma dzīvniekiem, kas, kļuvuši par brāļiem šai vispārējā nelaimē, steidzās rast patvērumu ezerā.
Šai mežonīgajā un neparastajā procesijā kopā ar dzīvniekiem bija arī mūsu abi mazie indiāņi un viņu mīlulis.
Tagad Seidžo saprata visu, un viņu pārņēma šausmas. Šepīens, pats būdams tuvu izmisumam, tomēr atskārta, ka no viņa atkarīgas abu dzīvības, un, nezaudēdams drosmi, mierināja māsu kā varēdams, un viņa varonīgi airēja tālāk. Bet mežs, kurā viņi allaž bija jutušies kā mājās un kurš allaž bija uzņēmis viņus kā draugs, pēkšņi bija pārvērties par atbaidošu vietu. Tāds tas būtu licies visiem pieaugušajiem, taču bērni —• atcerieties, vienam bija vienpadsmit, otram — četrpadsmit gadu — nezaudēja dūšu un cīnījās kā drosmīgi karavīri par savu un Čilevija dzīvību. Un jūs varat man ticēt, ka Čilevijs nekāds palīgs nebija; gluži otrādi — viņš darīja visu, lai sagādātu nepatikšanas un kavētu bērnus. Sajutis īstas briesmas, Čilevijs, tāpat kā visi dzīvnieki, izbijās un, bēgošo dzīvnieku kņadas satracināts, spiedza, cik skaļi vien spēdams, un raustīja
un plēsa, kā tagad viņam droši vien likās, sava cietuma vāku; un. ja bērni nebūtu iedomājušies bebrēnu nomierināt, tas būtu ielēcis drīz vien ūdenī un šai steigā un mudžeklī pazudis uz visiem laikiem.
Taču bērni teciņiem laida tikai uz priekšu. Un tad no ezera puses uzpūta vēsma un varēja jau redzēt, kur beidzas valka. Ieelpojuši svaigo gaisu, bērni atstāja nesamos ūdens malā un drāzās pēc Čilevija un laivas. Es saku — «drāzās», bet patiesībā viņi kā pusakli steberēja pa taku, cīnīdamies pēc elpas. Gandrīz visu laiku acis bija jātur ciet, jo no kodīgajiem dūmiem tās sūrstēja un sāpēja. Bērni virzījās uz priekšu taustīdamies, un tādas bailes viņi agrāk nekad nebija jutuši. Kad viņi pienāca pie laivas, no visām pusēm lidoja dzirksteles un krita degoši sprunguļi; negantā blāzma bija ietinusi sārtā plīvurā visu — kokus, dūmus, ūdeni. Tagad pavisam tuvu varēja saklausīt baismīgo, dobjo šalkoņu.
Uguns bija bērnus gandrīz panākusi.
Bēt Čilevijs tobrīd, nospriedis, ka pašam vien jāglābj sava sīkā dzī- ribjņa, ņēmās grauzt plāno tāšu groziņu; necik ilgi, un viņš būs brīvībā. <aut groziņš izturētu vēl tikai piecas minūtes!
Vienā acumirklī Šepīens norāva māsai galvas lakatiņu, ātri samērcēja o ūdenī un veikli aptina viņai ap galvu un seju, atstādams vaļā tikai icis un degunu. Tad, apslacīdams viņas drēbes ar ūdeni, sacīja: — Negaidi! Es tūlīt arī iešu! Ej!
Abām rokām cieši piespiedusi Čilevija grozu sev pie krūtīm, Seidžo >azuda baisajā, nokaitušajā mutulī.
10. TUKŠAIS GROZIŅŠ
Kad māsa bija skatienam izzudusi, Šepīens pakavējās varbūt kādu minūti, kamēr saslapināja savas drēbes un nostiprināja ar siksnām airus. Kā viņš vēlējās, kaut tagad tēva gādīgās rokas viņam palīdzētu! Viņš bija darījis, ko varējis, lai glābtu visiem trijiem dzīvību (viņš uzskatīja, ka bebrēns arī ir cilvēks, mazākais brālis, kas jāizglābj), un cerēja, ka rīkojies pareizi. Bet Seidžo bija tur priekšā viena pati; viņam jāpasteidzas!
Uzmetis sev virsū laivu un izbāzis galvu starp airiem, viņš aši devās ceļā. Bet, kamēr viņš brīdi bija kavējies krastā, uguns viņu bija sasniegusi, un tagad, skrienot, cik četrpadsmit gadu vecs zēns jaudā paskriet ar divpadsmit pēdu garu laivu plecos, viņš ieraudzīja netālu no sevis vienā pusē milzīgu, sprakšķošu ugunssienu. Tās vidū brikšķēdami sasvērās koki un sagruva zemē ar lielgabala šāviņam līdzīgu troksni. Viņš lauzās uz priekšu caur tumšsarkaniem dūmiem, smakdams tajos vai nost, acīm sūrstot un deniņiem no karstuma pulsējot. Zobus sakodis, viņš turpināja ceļu, bet visapkārt brīkšķēdams, dunēdams un dārdēdams liesmoja mežs. Vēl neskartās koku galotnes, griezīgi svelpdamas un atbaidoši sprakšķēdamas, aizgūtnēm tvēra uguni, un liesmas snaicījās no koka uz koku gluži kā kvēlojoši karogi un virzījās takai aizvien tuvāk un tuvāk.