— Kas man jādara?… Ko viņi grib, lai es daru?
— Neko, — Dzeltenie Mati atbildēja. — Tagad nav laika strādāt. Fums tūdaļ jādodas ceļā, citādi jūsu mazais draugs var aiziet bojā; dzīv- īieki tik ļoti skumst, ka dažreiz pat nomirst. Šie Gitčiji Mokomāni lika )ateikt, ka visu naudu jums dāvina. Tālā pagātnē viņu tautieši bija iz- urējušies gaužām nežēlīgi pret indiāņiem, tagad viņi to saprot, savējo īcību nožēlo un grib jums palīdzēt. Viņi ir lieliski, augstsirdīgi cilvēki, /iņi lūdz, vienīgi lai jūs, sastapuši cilvēku nelaimē, ja vien varat, pa- īdzētu tam.
— Jā, es palīdzēšu, palīdzēšu, — nopietni sacīja Šepīens. — Sakiet viņiem, ka es palīdzēšu, un pateicieties viņiem. — Un asaras sariesās viņam acīs.
Naudas žūksnis tika prātīgi ielikts aploksnē. Seidžo visā noraudzījās, un aiz prieka, satraukuma un vēl nez kādām neizprotamām jūtam acis viņai pletās aizvien lielākas un apaļākas. Naudas lietās viņa galīgi neko nejēdza, taču to gan saprata, ka tagad ceļu pie Čikenija viņiem nekas neaizšķērsos, itin nekas. Viņa bija priecīga, taču nepavisam ne pārsteigta, jo bija paredzējusi, ka viss beigsies labi. Baltie cilvēki nemaz nav tik ļauni, par kādiem tiek iztaisīti, un viss liecina, ka viņas sapnis piepildīsies!
Dzeltenie Mati ielika aploksnē stacijas priekšniekam zīmīti, kurā lūdza, lai tas pārdod šiem bērniem divas biļetes uz pilsētu un atpakaļ. Lai gan Šepīenam likās — te naudas gandrīz ir tik, cik visā pasaulē, tomēr, kad bija samaksāts par biļetēm, maz kas palika pāri. Izrādījās, ka augstsirdīgu tūristu nemaz tik daudz nebija. Misionārs prātoja, Ka Šepīens varbūt varētu palikt pilsētā un nopelnīt naudu, par ko izpirkt Čikeniju, ja vien zvēru dārza īpašnieki būs tā ar mieru. Nekas cits neatlika kā mēģināt. Dzeltenie mati iedeva Šepīenam vēstuli, kura bija adresēta viņa priekšniekam un kurā viņš lūdza atrast bērniem apmešanās vietu. Viņš lika, lai Šepīens, ieradies pilsētā, tūlīt uzmeklē policistu un parāda viņam aploksni ar adresi. Misionārs sīki aprakstīja, kā policists izskatās un kas viņam būs mugurā, un mācīja Šepīenam pareizi izrunāt vārdu «policists». Šepīenam gan iznāca «polisists», tomēr saprast varēja. Čikenijs bija pārdots, kā stāstīja misionārs, pilsētas Atpūtas parka īpašniekam, un jebkurš policists viņus turp aizvedīs.
Šepīens saprata, ka viņiem laikus jābūt atpakaļ, lai sagaidītu mājās tēvu, jo viņa brigādei drīz vajadzēja atgriezties. Zēns cerēja — ja viss labi izdosies, tēva priekšā būs vieglāk attaisnoties.
Dzeltenie Mati palīdzēja bērniem salauzt apšu zariņus Čilevijam, iesaiņot bennoku, ko Seidžo bija izcepusi, un apsolīja pieskatīt laivu un pārējās mantas, kamēr viņi atgriezīsies. Otrā dienā, kad kuģim vajadzēja doties prom, ļaudis no tuvākās apkaimes bija ieradušies piestātnē, lai bērnus pavadītu. Dažas amerikāņu lēdijas bija taisni vai iemīlējušās mazajā Seidžo un dēvēja viņu par «Brūnajām Acīm» un «Mazajiem Mokasīniem», bet viena pat nosauca viņu par «Madame Butterfly». Vīrieši spieda Šepīenam roku, sauca viņu par drosmīgu puisi un teicās lepojamies, ka viņu pazīstot. Uzmanības centrā bija nokļuvis pat Čilevijs, lai gan, man šķiet, viņam tas sevišķi nepatika, jo viņš uzgrieza visiem muguru — tas neapšaubāmi ir pagalam nepieklājīgi — un noņēmās pats ar sevi. Bija atnācis arī tirgotājs un meta apkārt bargus skatienus, tādējādi it kā pauzdams nepatiku pret visu, kas tur notiek. Viņš negribēja, lai kāds dabūtu zināt, ka arī viņš ar savu artavu atbalstījis šo smieklīgo pasākumu.
Pašās beigās misionārs (kas bija stāvējis nomaļus viens un, par šo to smaidīdams, noraudzījies tirgotājā) piegāja pie kuģa kāpnēm un,
kad Seidžo un Šepīens devās pa tām augšā, saņēma viņu rokas, paglaudījis mazo bebrēnu, sacīja:
— Laimīgu ceļu, Gitčija Mīgvona bērni! Es visu pastāstīšu jūsu tēvam. Lai jums labi veicas un jūs visi četri sveiki un veseli atgrieztos mājās! Mēs gaidīsim.
Tajā pašā dienā trīs laivas tuvojās izdegušajai valkai, kur Seidžo, Šepīens un Čilevijs bija pārdzīvojuši izmisuma pilnus mirkļus. Laivas steidzās milzīgā ātrumā. Tajās sēdēja indiāņi līdz pusei kaili, galvvidū mezglā sasietiem garajiem matiem. Tie bija klusi drūma izskata vīri. Viņu kailie pleci laistījās sviedros no spēcīgās airēšanas. Brūnie ķermeņi liecās uz priekšu un atpakaļ, un airi saulē zibēja, kad laivas žigli traucās uz valku. Tikko pirmā laiva bija skārusi zemi, kāds cilvēks izlēca krastā. Tas bija Lielā Spalva. Brigāde bija atgriezusies un viņš atradis māju tukšu.
Nometies ceļos ūdens malā, viņš ņēmās attīrīt krastu no nesenā ugunsgrēka paliekām un ieraudzīja zemē asi iezīmējušos laivas priekšgala līniju un maza mokasīna nospiedumu, ko ūdens bija jau daļēji aizskalojis. Uzlēcis kājās, viņš iekliedzās:
— Viņi ir bijuši šeit! Atri! Nern ie t cirvjus un atbrīvojiet valku, bet es meklēšu pēdas, jo …
Vecs vīrs sirmiem matiem, gudru, grumbām izvagotu seju viņu pārtrauca:
— Pagaidi, mans dēlsi Manas vecās acis daudz ko redzējušas. Pagaidi un atpūties. Pirmais pa taku. iešu es; varbūt es izdibināšu…
Gitčijs Mīgvons nolieca galvu, izdzirdis Virsaiša vārdus, un pacietīgi gaidīja. Pār taku krustām šķērsām bija sagāzušies nomelnējuši, sakropļoti koki. Indiāņi trakā niknumā cirta sakritušos kokus, lai atbrīvotu eju, pa kuru pārvilkt laivas. Darba te bija ilgākam laikam, tāpēc Gitčijs Mīgvons, nespēdams nekur rast mieru, ķērās pie ēdiena gatavošanas.