14.POLICISTS PETRIKS
Vilciens, kurā brauca Seidžo, Šepīens un viņu mazais ceļa biedrs Čilevijs, apstājās pēdējā no daudzajām stacijām un tālāk vairs nekustēja. Bērni baidījās kāpt ārā. Konduktors, kas visu ceļu bija viņus uzmanījis, palīdzēja viņiem izkāpt un, uzmundrinājis viņus, aizgāja pildīt savus pienākumus.
Bērni bija nokļuvuši trokšņainā pasaulē. Ļaudis bariem kaut kur steidzās, lokomotīves manevrējot pūta tvaikus, zvanīja un svilpa, un pērkonīgi dārdēja. Tas viss apdullināja un biedēja bērnus, kas, rokās sadevušies, stāvēja uz perona, nezinādami, kurp iet, pat neiedrošinādamies pakustēties. Gan priekšā, gan aizmugurē valdīja briesmīgs juceklis un nerimstošs troksnis. Kravas mašīnas, līdz augšai pilnas ar dažādām mantām, rībēja garām, bet viena no tām drāzās tieši viņiem virsū. Šepīens laikus paspēja paraut māsu sānis, lai mašīna viņus nesabrauktu. Stacija viņiem šķita kā milzīga ala, kurā drausmīgi atbalsojas visas skaņas.-Nekad agrāk viņi nebija jutušies tik sīki un neaizsargāti. Seit, visu šo cilvēku vidū, viņi jutās vientuļāki nekā mežā, kur rimtos kokus apņem miers un klusums. Garāmejot ļaudis uzmeta bērniem ziņkārus skatienus, tomēr, būdami pārāk nevaļīgi, aizsteidzās kur kurais, nepievērsdami viņiem īpašu uzmanību.
Tā viņi stāvēja, šie divi mazie cilvēciņi no Klusuma Valstības, un apdullinošajā troksnī šķita tikpat izbijušies, apjukuši un bezpalīdzīgi kā tie
divi bebru mazuļi, kurus Gitčijs Mīgvons bija atradis peldam Dzeltenajā Bērzupē. Lai arī cik pārbijusies bija Seidžo, viņas prātu nodarbināja tikai viena doma — Čikenijs to visu pārcietis viens! Šepīens ilgojās nokļūt atpakaļ uguns apņemtajā mežā, atrasties meža iemītnieku pulkā, bet Čilevijs, cieši aizspiedis ausis kā divus mazus, melnus naudas maciņus, ierāvās groza stūrī un gulēja pavisam rātns.
Viņi nostāvēja tur, kā viņiem likās, veselu stundu (lai gan patiesībā bija pagājuši tikai daži mirkļi). Šepīens jau grasījās virzīties uz milzīgo durvju pusi, pa kurām plūda ļaudis kā nebeidzama straume, kad pēkšņi viņu priekšā nostājās zēns, apmēram tikpat vecs kā Šepīens. Ģērbies tas bija glītā sarkanā formas tērpā. Pie šaurās, cieši pieguļošās žaketes mirdzēja spožas pogas, galvā bija uzmaukta uz vienas auss nošķiebta cepurīte, kas drīzāk atgādināja mazu kārbiņu.
— Ei, jūs sīkie! — zēns līksmi uzsauca. — Vai esat nomaldījušies? Ko jūs meklējat?
Nabaga Šepīens, aci pret aci saticies ar šo nosvērto brīnišķīga izskata cilvēku un līdz šim nekad agrāk neredzējis izsūtāmo, atklāja, ka pilnīgi aizmirsis angļu valodu. Viņš atcerējās tikai vienu vārdu, kuru satraukumā arī nomurmināja:
— Poli-sists!
* — Tev policists vajadzīgs, jā? — sacīja izsūtāmais, kas bija atjautīgs Duisis un uzreiz noprata, par ko ir runa. — Nāciet man līdzi! — Pamājis aērniem ar roku, viņš ātrā gaitā devās prom, mirdzošo zābaku papēžus >kaļi klaudzinādams uz cietā perona.
Mazie indiāņi mokasīniem kājās klusi slīdēja izsūtāmajam pakaļ, eizēm palaizdami teciņiem, lai neatpaliktu. Vienā rokā Šepīens nesa jroziņu ar Čileviju, otrā bija sažņaudzis māsas plaukstu. Tas droši vien zskatījās pagalam jocīgi. Izsūtāmais izvadīja viņus cauri ļaužu pūlim līdz eejai, tad cauri plašai, ļaužu pārpilnai hallei («Te nu gan salasījušies vai r isi pasaules cilvēki,» nodomāja Šepīens) un pēdīgi pieveda viņus pie iela, tukla vīra, kas stāvēja pie durvīm viņā galā. Šā cilvēka formas vārkiem arī bija daudz spožu pogu.
— Ei, Pet! — izsūtāmais viņam uzsauca. — Šeit pāris sīko grib satikt iolicistu, — un, pagrūdis bērnus uz priekšu, turpināja, es pat teiktu, diez- an necienīgā garā: — Tu esi pietiekami liels, lai tevi uzreiz ieraudzītu, iekas — viņi ir indiāņi; skaties, ka tevi nenoskalpē! .— Un, nekaunīgi ašķielējis uz kārtībnieku un pamirkšķinājis bērniem, izsūtāmais ienira ūlī un pazuda.
— Ak tā gan! — skaļi sacīja policists un, rokas aiz muguras salicis, īudzījās bērnos. — Ak tā gan, jums skalpi ievajadzējušies, — viņš tur- ināja, bargi viņus noskatīdams, kā grasītos apcietināt, bet acis viņam īvaini iedzirkstījās, un ap to kaktiņiem savilkās jautras krunciņas. — Tā- d jūs esat mazi indiāņi, vai tā, vai? Divas sīkas radībiņas! No mana lura, kas jau divdesmit gadu ir tik kails kā ola, nekāds lepnais :alps vis neiznāktu. Tas mazais delveris, kas jūs šurp atveda, to dikti bi zināja.
Policists bija līdzīgs ziemsvētku vecītim, un, lai gan runāja bargā balsī, viņa apaļo seju rotāja labsirdīgs smaids; pat ķiveri viņš bija bezrūpīgi uzmaucis uz vienas auss, it kā policista amats būtu varen uzjautrinoša nodarbošanās. Taču, redzēdams, ka «sīkās radībiņas» aizvien vairāk satraucas, policists, kā viņam likās, ierunājās klusākā balsī (manuprāt, klusi runāt viņš nemaz neprata):
— Ar ko varu jums pakalpot?
— Jūs — poli-sists? — Šepīens bailīgi vaicāja.
— Tā gan, puikiņ, — kārtības sargs atbildēja, pabīdījis ķiveri vēl vairāk uz vienas auss. — Esmu policists, pie tam policists uz goda. O'Rei- liji vienmēr bijuši vīri uz goda … Paklau, kas tev tamā groziņā?
čilevijs bija sācis smilkstēt.
— Emmiks, — atbildēja Šepīens, noņemdams vāku, lai policists redzētu, kas tur ir iekšā. — Emmiks, — viņš atkārtoja.
To dzirdot, policists, zēnam par pārsteigumu, pilnā kaklā iesmējās:
— Ha-ha-hā! Viņš mani nosauca par emiku; uzreiz saprata, ka esmu īrs[14]. ir gan apķēriens tam pagānēnam. Kā tad, puikiņ. Esmu emiks, skaidrs, ka esmu emiks.
Viņš patiešām aplam lepojās, ka ir īrs, un iedomājās, ka Šepīens to zina, ja reiz bija nosaucis viņu par emiku. Indiāņu valodā tas nozīmē — «bebrs». Viņš uzskatīja, ka šis indiāņu zēns ir ļoti attapīgs, to atklādams, turpretim Šepīens, jau nez kuro reizi dzirdēdams, ka policists sevi dēvē par emmiku, nosprieda, ka tas pieder pie kādas neparastas balto cilvēku rases, kas saucas «bebri», un tas tik tiešām ir godpilns vārds. Pēc tam kad viņi viens otrā bija saskatījuši šīs teicamās rakstura īpašības, viņu starpā nodibinājās labas attiecības.