Seidžo, kā jau kārtīga mājsaimniece, salika visus šķīvjus glītā kaudzītē galda vienā galā. Viņai patika turēt rokās šos traukus, un, lai gan patiesībā tie bija tikai parasti porcelāna šķīvji, viņa, nabaga bērns, kā tovakar atzinās Šepīenam, nekad tādus nebija redzējusi.
Mazajā telpā bija silti, un Seidžo noņēma no galvas spilgto lakatu. Kļuva redzamas viņas garās, mirdzošās, melnās bizes un maigās, laimē starojošās melnās acis. Policists, tikai tagad pirmo reizi pa īstam ieskatījies viņas sejā, sacīja, ka viņa ir visjaukākā meitene, kādu viņš redzējis, kopš «aizbraucis no Īrijas, kur ir vissmukākās meitenes pasaulē». Šepīens pastāstīja māsai, ko policists teicis; viņa pietvīka, nolieca galvu un atkal apsēja lakatu. Taču kopā ar šo labsirdīgo cilvēku neviens nespēja pārāk ilgi justies neērti. Drīz vien Seidžo, pārvarējusi kautrību, paskatījās uz policistu, un lakats atkal noslīdēja uz pleciem, taču šoreiz viņa vairs neapsēja to ap galvu. Viņa smējās par visu, ko sacīja policists, lai gan ne vārda nesaprata. Šepīens, redzēdams māsu tik līksmu, smējās gandrīz tikpat daudz, cik māsa. Policists O'Reilijs, pagalam apmierināts ar to, ka mazās viesības izdevušās, smējās tik sirsnīgi, ka bija spiests atpogāt formas svārkus un, no piedurknes izvilcis lielu, sārtu kabatas lakatu, rauša ar to sviedrus no kailā pakauša. Vārdu sakot, viņi visi bija neparasti labā noskaņojumā. Pat Čilevijs atļāvās pacelt balsi, un viņi abi ar Seidžo kaut ko pārrunāja, bet misters O'Reilijs tikmēr ar Šepīena starpniecību centās apgūt indiāņu valodu. Manuprāt, viņš sevišķus panākumus vis neguva, taču indiāņiem ir kāds vārds, ko viņi lieto ļoti bieži, — tas ir «kī- get» un nozīmē— moteikti» vai «neapšaubāmi», vai «tik tiešām», un, ja jūs par kaut ko esat pārliecināts, jūs sakāt — «kīget». So vārdu ir viegli izrunāt, un Pets to visai ātri iegaumēja. Kad Šepīens pateica, ko tas nozīmē, Pets vingrinājās tik ilgi, kamēr iemācījās to pareizi izrunāt. Pēc tam «kīget» viņam bija viss, lai arī par ko viņš runātu. Viņš bija milzīgi lepns, ka iemācījies jaunu vārdu. Kad viņš stāstīja par nākamās dienas plāniem, viņš centās runāt tādā pašā lauzītā angļu valodā kā Šepīens.
— Zvēru dārzs, — viņš sacīja, piemērodamies Šepīena runas veidam, — tas zvēru dārzs ciet. — Un cieši aizvēra edamzales durvis. — Ritu zvēru dārzs vaļā, dod nauda, būs bebrs! — Un, plaši atvēris durvis, izstiepa roku, parādīdams, ka ceļš ir brīvs; pēc tam viņš pakāpās sānis, it kā gaidīdams, ka vesels eskadrons bebru iesoļos iekšā. Tad viņš izvilka vēstuli un, uzsizdams pa to ar pirkstiem, sacīja:
— Mans nāk uz turieni. Rītu. Jūs gaid, — un, atkal noplātījies ar rokām, piebilda: — Kīget!
Šepīens, kas angliski nemaz nerunāja tik lauzīti, nevarēja noturēties īepasmaidījis. Viņš bija visu sapratis un to arī pateica. Labais misters D'Reilijs bija varen apmierināts ar savu pirmo indiāņu valodas stundu un )atiesi nodomāja, ka sāk jau šo valodu saprast.
Policists aizveda, savu «ģimenīti» uz norādīto adresi un, nodevis >ērnus un vēstuli šā nama pārvaldniekam, lika bērniem noprast, ka no īta atnāks tiem pakaļ, un piekodināja nekādā ziņā neiet prom, iekams r iņš nebūs atnācis. Likās — pārvaldnieks viņus bija gaidījis. Taisnību akot, par bērnu ierašanos viņš bija saņēmis telegrammu un, kad tos bija akāitojis naktsguļai, devās nosūtīt atbildes telegrammu. Tai pašā laikā rī-policistam Petam viņa pieticīgajā dzīvoklī bija ilga telefona saruna — ri par bērniem, un tālajā zvērādu faktorijā Trušu ciemā bērnu dēļ bija icēlies diezgan liels tracis. Vārdu sakot, šo trīs mazo ceļinieku dēļ val- īja krietns satraukums — satraukums, par kuru viņiem pašiem nebija e vismazākās nojausmas.
Augšstāvā abi bērni, sirdīm pukstot, sačukstējās, jo šī plašā istaba ai altajām sienām viesa' viņos niecības un atstumtības sajūtu un viņi paši 3V likās kā divas pelītes, kas iezagušās svešā pieliekamā vai baznīcā.
Taču šai vietā nekādi starpgadījumi nevarēja notikt, tas nu bija ilnīgi skaidrs. Un tā šīs istabas klusumā Šepīens izvilka nelielo naudas īksni no briežādas maisiņa, kas karājās auklā viņam ap kaklu, un izlika audu uz galda, ļoti rūpīgi izgludinādams katru banknoti. Seidžo skatījās n māja ar melno, spīdīgo galviņu, it kā sacīdama: «Redzi nu, ko mans ipnis izdarījis!» Bērni gribēja zināt, cik daudz naudas tur ir. Seidžo stā- ēja blakām, pirkstu pie lūpām pielikusi, galviņu piešķiebusi, un visgudri :atījās; Šepīens turpretim te rauca pieri, te brīnījās, te vērīgi aplūkoja ātru naudas zīmi. Taču bērniem tās neko neizteica, un viņiem no skai- sanas vajadzēja atteikties. Tomēr abi bija vienis prātis, ka tik daudz rndas nekad agrāk nebija redzējuši. Tad Šepīens naudu atkal salika )pā un iebāza mazajā maisiņā, kas karājās auklā zem krekla.
Par šo naudu vajadzēja izpirkt Čikeniju, tāpēc tai ik brīdi jāatrodas i rokai.
Čilevijs tikmēr baudīja dzīvi skārda bļodā uz grīdas. Viņš bija sarī- >jis sev vēl vienu mielastu — sukāja iekšā maizi, ko bija pagādājis laip- is pārvaldnieks. Tas, ko bebrēns nebija spējis notiesāt, tika pamazām rvērsts mīkstā, saldā, lipīgā putrā, un es dodu jums savu godavārdu, ka klājs, uz kura šīs dzīres risinājās, nekādā ziņā nebija kļuvis labāks.
Neviens no viņiem nevarēja iemigt. Bebrēns tāpēc, ka bija atradis pārāk daudz interesanta gan pagultē, gan drēbju skapī, gan istabas kaktos, bet bērni tāpēc, ka nākamā diena kļūs viņu mūžā visievērojamākā, visbrīnišķīgākā, tā būs diena, kuras dēļ viņi bija tik daudz pūlējušies, tik daudz briesmu pārcietuši un kuru bija tik ilgi gaidījuši.