Rīt viņi atdabūs Čikeniju!
Nevienam no viņiem ne brīdi prātā neienāca doma, ka zvēru dārza darbinieki varētu viņiem atteikt, varētu neatdot bebrēnu, kurš tagad bija zvēru dārza īpašums.
Lai arī varbūt Šepīenam uzmācās kādas ļaunas nojautas, Seidžo bija pārliecināta, ka viņas sapnis piepildās, un, ne mirkli nešaubīdamās par to, tikai sacīja:
— Rīt mums būs Čikenijs. Es to zinu!
15. CEĻĀ PIE ČIKENIJA
Otrā dienā agri no rīta Petriks O'Reilijs, kā solījis, aizgāja pakaļ saviem aizbilstamajiem. Viņi negāja uzreiz uz zvēru dārzu, kā bērni bija cerējuši, bet gan devās uz kādu lielu ēku pilsētas centrā, kur zvēru dārza īpašniekiem bija kantoris.
Baidīdamies, ka tikai pēdējā brīdī neatgadītos kas ļauns ar naudu, Šepīens laiku pa laikam pataustīja zem krekla maisiņu; tas viņiem visai drīz būs vajadzīgs, un tāpēc Šepīens bija kļuvis nemierīgs. Otrā rokā viņš turēja groziņu ar Čileviju. Ne vairāk kā trīs pēdu atstatu no viņiem sīkiem meitenes solīšiem tipināja Seidžo, ap galvu un pleciem apņēmusi lakatu.
Viņi ātri uzbrauca augšā ar liftu, kas viņiem nepavisam nepatika, un tad kopā ar policistu stāvēja pie rakstāmgalda, aiz kura sēdēja kāds cilvēks.
Šā cilvēka rokās bija mazā pazudušā drauga liktenis.
Meiteni, kas līdz šim brīdim bija cieši ticējusi sapnim, pēkšņi pārņēma bailes un satraukums, un viņa ietrīsējās kā lapa. Seidžo nebija ne jausmas, ko viņi darīs, ja viņu lūgums tiks noraidīts, un tagad, kad šis brīdis bija pienācis, viņa gribēja iekliegties un skriet prom. Tomēr viņa varonīgi palika stāvam, nolēmusi gaidīt beigas, lai arī kādas tās būtu.
Aiz rakstāmgalda sēdēja pajauns cilvēks bālu, šauru seju un neizteiksmīgu zodu. Mutes kaktiņā viņafti rēgojās gandrīz līdz lūpām izdegusi cigarete. Viena acs bija nepatīkami piemiegta, lai tajā neiekļūtu dūmi, bet ar otru viņš tikmēr skatījās apkārt, tāpēc dažbrīd likās, it kā viņš šķielētu. Viņš runāja, cigareti no mutes neizņēmis, ar redzīgo aci uz viņiem blenzdams. Tā bija pavisam bezkrāsaina un nelaipna acs.
— Kas jums vajadzīgs? — viņš strupi vaicāja.
Uz bridi bija iestājies klusums — drūms, nomācošs klusums. Man iekas — Seidžo un Šepīens bija pat aizturējuši elpu.
— Ser, — iesāka policists, — es vakar zvanīju misteram H … un pa- tāstīju viņam par saviem jaunajiem draugiem. Mums bija norunāts šeit atikties, lai nokārtotu kādu darījumu, varbūt…
— Jūs varat to nokārtot ar mani, — ne visai pieklājīgi pārtrauca iņu jaunais cilvēks. — Misters H … pašlaik ir aizņemts. — Viņš uzmeta katienu pusviru atstātajām durvīm, kas veda uz otru istabu.
— Redziet, lieta ir tāda, — vēlreiz uzsāka Pets, bet jaunais cilvēks, araudzījies rokas pulkstenī, atkal viņu pārtrauca:
— Runājiet veicīgāk, kārtībniek, esmu šodien aizņemts.
Pets mazliet pietvīka un atsāka savu runu, taču šoreiz veiksmīgi. Šo mu viņš bija rūpīgi iestudējis iepriekšējā vakarā. Tas bija stāsts, kuru zirdot, kā viņš bija izteicies stacijā, «cilvēks ar akmens sirdi ieraudā- ies». Acīmredzot jaunajam cilvēkam tomēr akmens sirds nebija, jo viņš enobirdināia nevienu asaru. Taisnību sakot, kamēr Pets runāja, šī ne- acietīgā persona vairākkārt uzmeta acis rokas pulkstenim un pie ciga- ites gala mutes kaktiņā aizkūpināja jaunu. Šim cilvēkam nebija akmens rds, un visdrīzāk viņam vispār nebija sirds. Godīgajam policistam uz mas galu dūša mazliet saplaka, un viņš beidza savu stāstu diezgan ne- ārliecinoši:
— … un tā šitie jaunie ļaudis grib zvērēnu no jums atpirkt. Es vēl ^drošinos piebilst, ka, manuprāt, jūs izdarītu labu darbu, ja bebrēnu vi- iem atdotu. — Un, paveicis visu, kas viņa spēkos, viņš stāvēja un sa- aukts rauša no sejas sviedrus ar lielo, sārto kabatas lakatu. Jaunais cil- īks izgludināja dažas papīra lapas uz rakstāmgalda un atlaidās krēslā.
— Vai jūs visu pateicāt? — viņš salti vaicāja.
— Jā, — Pets atbildēja ne visai pārliecināts, jo viņam uzmācās šau- is un visai pamatotas, vai tikai cīņa nav zaudēta.
— Pateicos! — sacīja ierēdnis. — Atjaujiet man piemetināt… — ņa vārdi skanēja tā, it kā uz stikla šķīvja birtu Iedus gabali, — ka :brs tika nopirkts godīgā ceļā un ne jau no šiem skrandaiņiem, bet no Bnījama tirgotāja. Mēs par to samaksājām piecdesmit dolāru, un tas ir udz vairāk, nekā šis mazais lopiņš vērts. Mums nav nekādas vajadzības rdot to atpakaļ, vienīgi ja mēs šai darījumā krietni nopelnītu… — te ņš palūkojās uz mazajiem indiāņiem, — … taču, spriežot pēc jūsu sar- mādainajiem draugiem, kā jūs tos nosaucāt, es nedomāju, ka tie ir iksāt spējīgi.
Pets piesarka vēl vairāk, un viņam radās pamatotas aizdomas, ka šo pēto zelli varēs pārliecināt vienīgi ar naudu, tāpēc viņš pabīdīja Še- mu uz priekšu.
— Naudu, — Pets aizsmacis čukstēja. — Do' viņam naudu!
Šepīens, pagalam pārbijies, jo gandrīz visu bija sapratis, pagāja uz
iekšu, bridi pagrābstījās maisiņā un nometa nelielo naudas žūksni uz cstāmgalda.
Ierēdnis paņēma naudu un saskaitīja. Viņš pavīpsnāja.
— Tur ir tikai četrpadsmit dolāru. — Viņš atdeva naudu atpakaļ. — Neko darīt, — viņš noteica un, lai pārliecinātos, vai visi sapratuši, skaidrības labad piemetināja: — Viss ir nokārtots, nekada izpardošana, nekas nenotiks, nav vērts. Sapratāt?
Visi bija sapratuši. Itin visi.
Neviens nebilda ne vārda, neviens pat nekustējās, bet Sepīenam šķita, ka pienācis pasaules gals… taču nē… vai tas var būt? Klusums, likās, smacēja viņu nost; bālā seja viņpus rakstāmgalda kļuva aizvien lielāka un lielāka un it kā traucās viņam pretī, grīda zem kājām slīdēja prom. Vai tiešām viņš nokritīs zemē kā sieviete, paģībs kā vārga meitene! Viņš aizdarīja acis, lai neredzētu ierēdņa bālo, vājo seju ar vienu aci, kas glūnēja uz viņu tik izsmējīgi; viņš sakoda zobus, sažņaudza dūres un izslējās taisns, ieņemdams agrāko lepno stāju; reibonis pārgāja, bet viņu apņēma salti drebuļi. Policists tikmēr, bezpalīdzīgs un apjucis, stāvēja blakus un rauša sviedrus no kailās galvvirsas, aizsmakušā balsī murminādams: