Seidžo, atmetusi kautrību, aizmirsusi svešos ļaudis, aizmirsusi trokšņaino pilsētu, aizmirsusi visu, redzēja vienīgi sīko spalvaino zvēriņu. Tagad tas atradās pavisam tuvu! Piedrāzusies pie dzelzs iežogojuma, viņa nometās uz ceļiem grantī un, izbāzusi abas rokas cauri režģim, spalgi iekliedzās:
— Čikenij! ČIKENIJ!! Č1KENIJ!!!
Nekam vairs neticēdams, bebrēns sēdēja, kā sēdējis, un tikai skatījās.
— Tā esmu es, Seidžo! Ak, Čikenij! — viņa caur asarām iekliedzās. Vai tiešām viņš visu aizmirsis?
Pagāja krietns brīdis, bet mazais radījums nepakustējās, tikai, apaļo, brūno galviņu uz vienu pusi piešķiebis, it kā ieklausījās. Seidžo atkal iekliedzās:
— Či-ke-ni-i-i-ij!!!
Beidzot viņš pazina. Viņš jocīgi ieguldzinājās un, cik ātri vien varēdams, ar savām īsajām kājelēm aiztipināja pie režģa.
Pūlī atskanēja prieka saucieni. Uzraugs Aleks panāca uz priekšu un, atvēris mazās dzelzs durtiņas, sacīja:
— Šeit, mis … e … mamzel… e … senjorita… — Viņš lāgā nezināja, kā lai meiteni uzrunā, un pats arī bija gauži uztraucies. Seidžo iebrāzās iekšā, notupās uz ceļiem un, iecēlusi sen pazudušo Čikeniju sev klēpī, noliecās pār to. Viņi abi pieklusa. Košais galvas lakats apslēpa visu, un ne jūs, ne es, ne arī kāds cits nekad nedabūs zināt, kas starp viņiem abiem notika tai liktenīgajā, tai brīnum jaukajā, tai nemūžam neaizmirstamajā rītā.
Sirmais misters H … izņēma no kabatas mutautu un visai skaļi izšņauca degunu, uzraugam Alekam pēkšņi uzmācās klepus:
— Hamf! Haramf!
— Skaidrs! — policists Pets saprotoši noteica, lai gan uzraugs netika bildis ne vārda.
Un tagad vajadzēja notikt visbrīnišķīgākajam. Bija pienākusi kārta ies abiem bebrēniem. Viņi atradās tikai desmit pēdu attālumā viens no otra, taču nezināja to. Kas tas bija par satraukumu! Sirdij mežonīgi dauzoties, Seidžo un Šepīens ienesa grozu būrī un par abiem nocēla vāku (viņi bija tāda stāvoklī, ka viens to nespēja izdarīt), ma Čileviju un nolika to zemē pa gabalu no Cikenija. Elpu aizturējuši, bsrni stāvēja un skatījās. Kādus pāris mirkļus bebrēni nekustējās, ļoti vērīgi viens otru pētīja. Tad viņu mazajos, miglainajos prātiņos pazām atausa apjēga un viņi sāka rāpot viens otram pretī, acīm no pieres sprāgstot vai laukā. Ieklausīdamies un ošņādami viņi lēni rāpoja uz priekšu, tad pārgāja soļos, no soļiem — uz sīkiem rikšiem un pēdīgi, pārliecinājušies, ka viens otru atraduši, spēji salēcās, ar galvām uzdrāzies viens otram virsū. Sadursme, maigi izsakoties, bija tik pamatīga, ka viņi, nespēdami nekur tālāk pavirzīties, izslējās pakaļkājās un, spalgi spiegdami, viens otru cieši satvēruši, turpat — visu šo ļaužu acu priekšā uzsāka cīniņu.
nebeidzamie, bezcerīgie meklējumi, mūžīgā vilšanas, nemitīgās mokas
gas, drūmās, vientulības māktās naktis — viss pagaisa.
ielais Nieciņš un Mazais Nieciņš bija atkal kopā.
drīz vien viņi līksmi skraidelēja pa iežogojumu, kas no drūma, baiga
cietuma tagad bija pārvērties par rotaļu laukumu, un es varu galvot, ka nekad agrāk tik lietderīgi tas netika izmantots. Bērni sita plaukstas,
;klaigāja, smējās un satraukti bebrēnus uzmundrināja, bet tikrņēr cīkstoņi
jeb dancotāji — sauciet tos, kā vien jums tik, — pacilāti šaudījās apkārt, kā negudri priecādamies par šo vienreizīgo bridi, kādu droši vien līdz šim nebija piedzīvojuši un varbūt nekad mūžā nepiedzīvos. Vēl ne reizes bebrēni nebija snieguši tik lielisku priekšnesumu, un cilvēki viņus iedrošināja un smējās, bet sirmais misters H .. . spēcīgi vēcināja pa gaisu mutautu un, man liekas, kaut ko pat kliedza.
Misters O'Reilijs, arī alkdams piedalīties šai līksmajā izrādē, ko bija palīdzējis sarīkot, un lepodamies ar to, ka ir vienīgais no klātesošajiem, kas zina visu šo notikumu, iecēla sevi par ceremonijmeistaru un, kamēr pildīja policista pienākumus, atturēdams ļaužu pūli, reizē darbojās arī kā īsts radio diktors, paskaidrodams cilvēkiem, kas šeit notiek, un lāgiem palaizdams pa kādam jokam. Viņš katram laipni uzsmaidīja un pats bezgala priecājās. Es domāju — mēs visi būsim vienis prātis, ka viņš pelnījis šādu godu, pat ja izlikās zinām vairāk, nekā patiesībā zināja. Un, kad abi Nieciņi uzsāka savu jocīgo danci, policists pat aizgāja tik tālu, ka sacīja — viņš pirmo reizi mūžā redzot vēl kādu, izņemot pašus īrus, tik labi dejojam īstu īru džīgu. Beigās, visiem dzirdot, viņš vel piebilda:
— Kaut arī es redzu to pats savām acīm, tomēr nekad tam neticēšu.
Šos vārdus viņam var viegli piedot, jo cilvēkam, kurš nekad nav
redzējis tādu skatu, tas tiešām var likties vienreizīgs.
Tad no pūļa iznāca liela auguma vīrs tumšu ādas krāsu, mokasīniem kājās. Viņš bija vērojis šos nelielos svētkus un nevēlējies tos pārtraukt. Šis cilvēks bija jau pieminētais vīrs, kas pirmīt ātrā gaitā pa pilsētas ielām devās zvēru dārza virzienā. Kad viņš iznāca priekšā, pār pārsteigtajiem ļaudīm nolaidās klusums. Bet Seidžo un Šeplens, aizņemti ar rotaļu biedriem, viņu pamanīja vienīgi tad, kad izdzirda sev aizmugurē viņa balsi — balsi, kuru pazina tik ļoti labi, un tagad tā mierīgajā, skanīgajā odžibveju valodā sacīja: