— Mākoņi no saules vaiga pazuduši. Manas bēdas arī pazudušas, izklīdušas kā migla agrā rīta stundā. Mani bērni, šie cilvēki mūsu labā darījuši daudz — ļoti daudz. Pateiksimies tagad viņiem. Mans dēls, mana meita, ņemiet savus Nitčīkīvenus, savus Mazos Brāļus! Opīpīsoveja mūs gaida!
Lielā Spalva bija ieradies, lai viņus visus četrus aizvestu atpakaļ uz Runājošo Ūdeņu Novadu — Ziemeļrietumu Vēju Zemi.
Seidžo sapnis tomēr bija piepildījies.
16. MĪNOTA-KIJA!
Un tā viņi atvadījās no pilsētas, no tās trokšņiem, burzmas un cilvēkiem, kuri beigu beigās, prātoja Seidžo, šeit ir tādi paši kā visur citur — vairāk ir labo nekā ļauno. Taisnību sakot, gandrīz visi ir labi, viņa pēdīgi nosprieda un nolēma pastāstīt indiāņiem, kādi šie cilvēki patiesībā :r.
Viņi atsveicinājās no uzrauga Aleka, kas tik labi bija izturējies pret ībaga vientuļo Čikeniju un tagad priecājās, redzot, ka mazais gūsteknis kal ir brīvība; atsveicinājās arī no dīvainā, rāmi smaidīgā mistera H , . ., is vēl labu laiku pēc šī notikuma jutās laimīgs, ka iepriecinājis šīs >skumušas sirsniņas. Un, lai gan Gitčijs Mīgvons grasījās samaksāt ņam par Čikeniju, viņš par to negribēja ne dzirdēt un sacīja, ka prieks, 1 viņš izjutis, visu atsverot.
Policists Petriks, nelokāmais O'Reiliju dēls, pavadīja viņus uz staciju vēlāk darba biedriem stāstīja: «Es pats ar savi abi roki iesēdināju lus vilcienā. Un, kad viņu papucis dzirdēja, kā es ar bērniem runāju iiāņu mēlē, plats smaids pārvēlās pār viņa ģīmi, jānudien!» Ļoti iespē- ns, ka tā arī bija. Kad vilciens sāka kustēties, bērni bez mitas māja roku šim labajam, uzticamajam un patiesajam draugam, bet viņš stā- a uz perona, augstu gaisā pacēlis ķiveri, it kā signalizētu, un plikais iris laistījās pa gabalu. Šepīens šķīrās no policista pilnīgā pārliecībā, uz kādas zaļojošas salas milzīga, sāļa ezera vidū dzīvo tauta, kuru c par bebriem.
Kad bērni ieradās Trušu ciemā, pirmo viņi ieraudzīja Dzeltenos Matus, uzlēca uz klāja, lai viņus apsveiktu, iekams kuģis bija kārtīgi pie- vojies. Šepīens nekavējoties atdeva viņam naudu, kas bija palikusi i, un Dzeltenie Mati jau dzīrās to atdot Lielajiem Nažiem, kas bija īkuši bērnus sagaidīt. Tad viens no viņiem iznāca priekšā un notu- i nelielu runu. Viņš sacīja — viņi visi priecājoties, ka viss tik labi ārtojies, un misionārs varot naudu atdot kādam trūcīgam indiānim, am tā ir vajadzīga. Gitčijs Mīgvons pateicās visiem par laipno iztu- nos pret viņa bērniem un izteica cerību, ka reiz pienāks diena, kad ziņš varēs kādam palīdzēt.
)zeltenie Mati paziņoja, ka dosies indiāņiem līdzi uz viņu ciemu un strādās kopā ar viņiem. To dzirdot, tirgotājs, kas līdz šim bija turējies aļus, panāca uz priekšu un paspieda Gitčijam Mīgvonam un viņa iem roku, piemetinādams, ka arī viņš dosies līdzi, lai labāk iepazītu iņu paražas, kā tas labam tirgonim pienākas, tomēr ne ar pušplēstu u nekad neieminējās un nekad neieminēsies, ne par kādu naudu ca arī viņš sniedzis bērniem palīdzīgu roku. Tā arī neviens nebūtu abūjis zināt, ja vien Dzeltenie Mati neredzējis visu toreiz skolā un ticējis tagad šo noslēpumu Lielajai Spalvai. Tikmēr abi Nieciņi bija āvuši ļaužu uzmanības lokā un tika bez gala glaudīti un mīļoti; §ni bija ar mieru par godu Gitčijiem Makomāniem sarīkot cīkstēša- ai gan, man šķiet, viņiem bija vienalga, vai uz viņiem kāds skatās e. Es domāju, ka viņi drīzāk izjuta atvieglojumu, kad ļaudis izklīda ņi tika atstāti grozā vieni.
elā Spalva airēja pats savu laivu, kurai vēl bija manāmas uguns- i pēdas. Šepīens ieņēma vietu priekšgalā, bet Seidžo šai braucienā īja neko; viņa bija tikai pasažiere kopā ar Čileviju un Čikeniju, kuri r nekad neko nestrādāja; viņa sēdēja, galvu visu laiku bebru kastē
iebāzusi. Dzeltenie Mati un tirgotājs brauca kopā ar citiem indiāņiem daudz lielākā laivā — vienā no tām milzīgajām bērzu mizas laivām, kas ar augsto, lepni izliekto priekšgalu un pakaļgalu ir līdzīgas staltam kara zirgam vai spāņu buru kuģim.
Pie pirmās valkas viņi ieraudzīja veco Virsaiti, kas bija uzcēlis šeit nometni un viņus gaidīja. Viņš prasīja, lai viņam pastāsta visu, kas bija noticis; viņš klausījās ļoti vērīgi un izšķirošajos brīžos un interesantākajās vietās dobjā, aizsmakušā balsī izsaucās «Ho!» vai «Hā!», vai «Hm!» — bet acis saprotoši dzirkstīja. Brīdi visu apsvēris, viņš sacīja, ka Seidžo un Šepīens ir viņu tautas gods un lepnums un par viņiem un viņu piedzīvojumiem ar Mazajiem Runājošajiem Brāļiem, kā viņš nosauca Nieciņus, tikšot sacerētas dziesmas un šis notikums kļūšot par viņu cilts vēstures daļu. Uzmetis skatienu Cilevijam un Cikenijam grozā, viņš piebilda, ka ari tie abi tagad pieder pie cilts un tautā par tiem saglabāsies nostāsts. Kamēr viņš runāja, viņa viedajā, grumbainajā sejā rotājās smaids — pirmais smaids, kas bija atplaiksnījies pēc daudzajām, mokoši garajām dienām, jo, taisnību sakot, Virsaitis bija padrūma izskata sirmgalvis. Tad, apņēmis segu ap vidukli, viņš izslējās un, garajiem baltajiem matiem uz pleciem nokarājoties, pastiepa roku pret sauli, sacīdams:
— Hā! Mīno-ta-kijā! Kīget kī mīno-ta-kijā! (Tas ir labi, patiesi, tas ir ļoti labi!)
Pārējie indiāņi, Gitčijs Mīgvons un Dzeltenie Mati reizē atkārtoja:
— Mīno-ta-kijā! — Un viņi visi izskatījās tik svinīgi un cēli.
Kad viņi devās tālāk uz Opīpīsoveju, koki upes krastā, likās, cits citam māja un klanījās, bet caur zaru un lapu šalkoņu varēja it kā sadzirdēt viņu nopūtas: «Kīget mīno-ta-kijā!» («Tas ir ļoti labi!») Kraukļi gaisā ķērca: «Mīno-ta-kijā!» Zāle vējā žūžoja: «Se-e-e-ei mīno-ta-kijā!» Straujās krāces, kas kādreiz likās tik mežonīgi brāzmainas, tagad ierasti burzguļoja un bez rimas skandēja tos pašus vārdus. Sīkie ūdens virpu- līši no airu apakšas murmināja: «Mīno-ta-kijā!» — un viss par godu Seidžo.