Beidzot, noguruši no garā ceļojuma, satraukuma, no šā un tā un diezin vēl no kā, bebrēni devās uz savu būceni, lai no tā vairs nešķirtos, un, purniņus cieši kopā sabāzuši, ķepiņām viens otra kažociņā iekārušies, bennoka gabaliņu no visām pusēm apņemti, ieslīga miegā, bet visas bēdas un raizes un bezgala garās vientulības dienas pagaisa un aizmirsās uz visiem laikiem.
Kopš tās dienas atkal skanēja klaigas un smiekli rotaļu namiņā un ezera krastā — tāpat kā toreiz, kad Čikenijs vēl nebija aizvests prom. Likās pat, ka tas nekad nav noticis, viss ir bijis tikai ļauns murgs. Būdā, kas tik ilgu laiku bija stāvējusi tukša un pamesta, atkal skanēja līksmība. Mīkstajā zemē pie laivu piestātnes no jauna varēja redzēt mazu pēdu nospiedumus. Bet cik tur trūka, ka to īpašnieki — kā divkājainie, tā arī četrkājainie — vairs nekad un nekur savas pēdas nebūtu atstājuši.
Nebēdnis Čilevijs bija atkal kļuvis tikpat pārdrošs un stūrgalvīgs kā agrāk vai pat, ja atļausiet piebilst, vēl neciešamāks. Viņš pazuda kaut kur kā parasti, un jūs varat būt droši, ka tika arī atrasts, kā parasti, strādājot kādu nedarbu, un, pieķerts tajā, tūdaļ uzsāka muļķoties — novēlies uz muguras, skaļi kliegdams, valstījās pa zemi vai nu aiz prieka par savu nerātnību, vai arī aiz tīrās palaidnības. Abi bebrēni bija brangi pastiepušies garumā, tomēr Čikenijs augumā mazliet atpalika, un tagad skaidri varēja noteikt, kurš no viņiem lielāks, lai gan pašā sākumā bija
grūti viņus atšķirt. Čikenijs bija palicis tas pats Vismazākais Nieciņš un bija tikpat mīlīgs un maigs kā agrāk. Lai gan ne vienmēr viņš bija rātns, to no viņa nevarēja gaidīt. Tomēr vai maz iespējams saskaitīt tās reizes, kad viņš gulēja Seidžo rokās tāpat kā senāk, cieši jo cieši purniņu piespiedis pie viņas kakla tai vietiņā, ko viņš tik labi pazina. Tad viņš saritinājās, aizvēra actiņas, mazliet pašņāca un sāka no laimes ņurkstēt, kā tas tik bieži bija noticis sapņos, kad viņš vientuļš gulēja salmos uzrauga virtuvē. Tagad viņu nekad vairs nemāks vientulība, un, kad viņš pavērs vienu aci un paskatīsies, viņš pārliecināsies, ka aizvien vēl ir turpat un nesapņo.
Tagad viss bija tāpat kā agrāk, un dienas pagāja darbā un priekos. Viņi gan peldējās, gan rakņājās un mīcījās pa dubļiem, gan tīrīja un sukāja kažociņus, gan spēlēja paslēpes zem laivas, gan cīkstējās, gan ne visai prasmīgi ņēmās būvēt mazo, jocīgo bebru māju, kurā no lietus tā arī nevarēja paslēpties. Un, kad diena darbā un rotaļās bija pagājusi, bebrēni uz īsajām, nogurušajām kājelēm klunkurēja pa taku augšā uz būdu, kur viņus gaidīja mazās bļodiņas (tās pašas mazās bļodiņas!) vai nu ar vārītiem rīsiem, vai pienu, vai īpašos gadījumos pat ar kriksīti konservu. Pirms gulētiešanas viņi vēl katrs saņēma pamatīgu, biezu riku bennoka, bet pēc tam ieslīga saldā miegā savās mīkstajās, siltajās guļvietās . . .
Tā pagāja laimīgā vasara.
Pienāca rudens un reizē ar to Krītošo Lapu Dienas, Klusās Dienas. Bija pienācis arī laiks vest Čileviju un Čikeniju atpakaļ uz vecajām mājām. Bija jādod viņiem iespēja sākt īstu — bebriem vien piemērotu dzīvi. Ziemā būtu neiespējami sagādāt viņiem nepieciešamās peldes un pastaigas iespējas. Kādudien Gitčijs Mīgvons pasauca bērnus un saudzīgi viņiem visu paskaidroja. Viņš sacīja, ka bebri drīz izaugs lieli1 un nevarēs justies laimīgi, dzīvojot tādos nedabiskos apstākļos, tāpēc tie cik ātri vien iespējams jānogādā pie citiem bebriem, kur tie dzīvos tā, kā daba tiem lēmusi.
Bērniem jau agrāk tas bija ienācis prātā, tikai viņi viens otram par to ne vārda nebija bilduši. Jo tuvāk nāca šķiršanās brīdis, jo Seidžo kļuva klusāka un domīgāka un stundām ilgi noņēmās ar mazajiem nebēdniekiem, kuri drīz vien viņai vairs nepiederēs. Bebrēni tikmēr, kā allaž, bezrūpīgi ar viņu rotaļājās, ne brīdi neiedomādamies par nākotni, kaut ari tā solījās būt viņiem laimīga.
Seidžo mīlēja bebrus tik ļoti, ka domāja nevis par to, kā viņa skums, kad bebru vairs nebūs, bet gan par to, kā priecāsies viņi, atkal ieraugot savu tēti un māmiņu.
' Bebri aug ļoti lem; paiet kadi tris gadi; kamēr tie pilnīgi nobriest. (Autora piezīme.)
«Ka es varu skumt?» viņa pati sev vaicāja un tad skaļi, balsij trīsot,
sacīja:
— Es esmu ļoti laimīga! Tik tiešām\ Es zinu, ka esmu tāda! Ta gan!
Jā, Seidžo, tu biji laimīga, laimīga, jo darīji otram labu.
Un tad kādā oktobra rītā, Krītošo Lapu Mēnesī, kad pakalnu rotā rudens jau ieaudis tumšsārtus, brūnus un zeltainus dzīparus, Čikenijs un Čilevijs — Mazais Nieciņš un Lielais Nieciņš šķīrās no sava mājokļa un būdas, kur bija pavadījuši laimīgās un bezrūpīgās bērnu dienas. Atvadījušies no ļodzīgās, mazās bebru mājiņas, no rotaļu namiņa, no takas, no visām vietām ezera krastā, viņi ierāpās vecajā bērza tāss groziņā, kas viņiem tik ilgi un labi bija kalpojis, un uzsāka sava mūža pēdējo vissvarīgāko ceļojumu.