Un diez vai bebrēni, iekārtojušies saldi smaržīgajās zāļu guļvietās, apjauta, kāds liels notikums viņus gaida ceļojuma galā.
17. KRĪTOŠO LAPU MENESĪ
Tam vajadzēja izvērsties par lielu notikumu.
Seidžo izskatījās grezna košajā, rūtainajā kleitā, jaunajā, spilgtajā akatā un skaistajos, pērlītēm rotātajos mokasīnos. Šepīens un Gitčijs 4īgvons bija uzvilkuši samtaini brūnus briežādas apģērbus, ko nēsāja ikai īpašos gadījumos. Uz slavenā groziņa Seidžo bija uzkrāsojusi lapas, pilgtus ziedus, putnus, mazus dzīvnieciņus, lai jautrāks būtu Čilevija un ^ikenija pēdējais ceļojums. Lielā, baltā spalva, kas nokārās no roktura, n uzkrāsotie zīmējumi piešķīra vecajam groziņam pavisam citu izskatu, iezgala rūpīgi Seidžo bija izklājusi groziņu ar smaržīgām zālēm un pieej usi pie tā putna spalvām rotātu nelielu ādas maišeli ar abām gauži ārgajām bļodiņām.
Laiva, kas tik uzticīgi un labi bija viņiem kalpojusi un dalījusies r viņiem daudzajos piedzīvojumos, arī nebija atstāta novārtā. Uz tās airs nebija samanāmas ugunsgrēka pēdas. Sāni bija nokrāsoti spilgti zelteni kā agrāk, pārkrāsoti bija arī margapmaļi un uzzīmēta cita acs īe tik plēsonīga kā iepriekšējā, drīzāk gan jautra, ieskatieties vien ibāk!), tika uztaisīta arī jauka, jauna aste. Laiva izskatījās varen lepna,
kā zinātu, ka šim ceļojumam jābūt neparastam; izbraukusi ezerā, tā itiesi draiski luncināja jauno asti vējā, un, kad lokoties un šūpojoties īdēja garām niedres un meldri, likās — tā mirkšķina aci, it kā par kaut 3 priecādamās.
Viņi devās uz Dzelteno Bērzupi, kas plūda zilajā tālē starp Čukstošo tpu Pakalniem, kur Čikenijs un Čilevijs bija nākuši pasaulē.
Viņi ceļoja jau sešas dienas. Un, jo tālāk viņi brauca, jo gaiss kļuva klusāks un ūdeņi rāmāki. Katru nakti meža zosis gariem kāšiem lidoja pāri viņu galvām uz dienvidiem, un tumsā bija skaidri sadzirdami to spārnu vēzieni. Ar katru jaunu ritu saule likās mazdrusciņ lielāka un sārtāka, lapas vēl košākas, jo mežs Krītošo Lapu Mēnesī, atvasarai iestājoties, ir neaprakstāmi skaists.
Seidžo patiesi bija laimīga; viņa nemaz negaidīja, ka tā jutīsies. Un, lai justos tāpat arī turpmāk, viņa paturēja vērā, ka šie sīkie, tik ļoti mīlētie bebrēni, viņas Mazākie Brāļi, dzīvos labāk nekā līdz šim un drīz tiks labāk aprūpēti, nekā dzīvojot pie viņas, ka viņi dodas mājup, mājup pie savējiem. Rotaļu laiks tuvojās beigām, to viņa saprata, bebrcni kļuva jo dienas jo prātīgāki. Necik ilgi, un viņi sāks strādāt tāpat kā
visi meža dzīvnieki, tāpat kā agri vai vēlu jāsāk strādāt gandrīz visiem cilvēkiem. Seidžo pārliecinājās (vai jūs jebkad esat manījuši, cik viegli ir sevi pārliecināt?), ka bebrēni radīti darbam, nevis būt par luteklīšiem. Tā tam jābūt. Tikai strādājot bebri varēja justies patiesi laimīgi.
Tomēr palaikam Seidžo sirsniņa sāpēs sažņaudzās un skatiens mazliet aizmiglojās, taču ikreiz viņa žigli izslaucīja ar roku acis un sacīja sev: «Es tikai žēloju sevi. Esmu gan es palmīle. Mums jādara viss, lai viņiem klātos labi. Es taču viņus tik ļoti mīlu.» Saņēmusies viņa pārlaida skatienu pār kokiem un ezeru, palūrēja groziņā, pakutināja jocīgās, mīkstās bebrēnu austiņas un domāja par to, cik jauki būtu, ja viņa varētu redzēt, kas notiks tālāk, un dzirdēt, ko viņi cits citam teiks, kad ieies alā.
Kaut bebrēnu tētis, māmiņa un pārējie mazuļi viņus pienācīgi saņemtu un viņa varētu redzēt tos visus kopā! Seidžo vēlējās — ai, cik karsti viņa vēlējās! — lai nekad neviens mednieks bebrēnus neuzietu.
Ceļojuma pēdējā vakarā viņi apmetās starp priedēm tai jaukajā vietā blakus nelielajam strautam, kas iztek no bebru dīķa, — tai vietā, kur pirms krietna laika sprīža mēs pirmo reizi ieraudzījām Gitčiju Mīgvonu ieturam pusdienas maltīti. Šai neaizmirstamajā vakarā, kad viņi bija paēduši un visu nokopuši, kad bija satumsis un jautri sprēgāja ugunskurs, Lielā Spalva paziņoja, ka viņam ir kas svarīgs sakāms un to viņš gribējis pataupīt pēdējam brīdim.
Visapkārt valdīja klusums; bērni sēdēja pie kvēlojošā ugunskura un klausījās. Čilevijs nekustēdamies tupēja pie sava groziņa un, pieliecis galviņu uz vienu sānu, kā jau daždien bebri dara, arī šķita klausāmies; Čikenijs gulēja kluss kā pelīte, nolicis galviņu Seidžo klēpī, un droši vien arī klausījās. Platā, dziļā upe, kas tik klusi un ātri plūda garām, noteikti to visu dzirdēja un, bez šaubām, atkārtoja neskaitāmas reizes līdz pat pirmajām krācēm, kuras gulēja ūdens ceļā. Pat augstie, tumšie toki, kuri tik svinīgi un rāmi slējās ap nometni, ugunskura atspulgiem iaudoties starp tiem, likās, stāvēja un klausījās, kamēr Lielā Spalva unāja.
— Seidžo un Šepīen, — uzņēma valodu Gitčijs Mīgvons, — šī ir pēlējā nakts, ko mēs pavadīsim kopā ar Čikeniju un Čileviju. Rīt viņi itgriezīsies pie savējiem un dzīvos tā kā visi bebri. Cik brīnum jaukas jijušas dienas, ko mēs kopā pavadījām! Bebrēni ienesa daudz prieka nūsu mājā, un saulainās vasaras dienas kļuva vēl saulainākas, jo viņi >ija ar mums.