mazuļiem pa vidu, iedrošinādami tos un varbūt dodami padomus savās zemajās, spēcīgajās balsīs. ' '1 Spriežot pēc redzētā, šis laiks, kad vecie bebri apmāca jaunos, ir visai nemierīgs, toties jaunajiem bebrēniem, liekas, ir visjaukākais, un tas — jūs man piekritīsiet — jāpatur prātā.
Taču bebrēni ātri vien nogura un, izkāpuši «susinātavā» (vieta, kas atrodas nedaudz zemāk par grīdu un kur ūdens iesūcas zemē, nesaslapinot guļvietas), skurinājās, rīvējās un rūpīgi spieda ūdeni ārā no krūtīm, sāniem, muguras — vārdu sakot, no visām aizsniedzamām vietām. Viņi sēdēja, taisni izslējušies, un pūzdami elsdami čakli darbojās, gluži tāpat kā daudzi no mums dara to pēc peldēšanās. Tikuši ar šo darbu galā un iedomājušies, ka tagad ir sausi (viens otrs no viņiem palaikam apvēlās, tā atkal saslapinādamies), viņi korī kliedza, ka gribot ēst, un tad iepriekš sagādātās svaigās, zaļās lapiņas un ūdensaugi (tas viss tika darīts, bez šaubām, lai iespējami ātrāk norimtu troksnis) tika izdalīti, un pavisam drīz varēja dzirdēt vienīgi to, kā čāpstinās mazie žoklīši. Griezīgos kliedzienus bija nomainījusi apmierināta čakstināšana un šmakstināšana. Drīz vien smalkās balstiņas pieklu?a un mazās, melnās ačeles aizdarījās, un bebrēni, saspiedušies kopā, dusēja smaržīgajās zāļu gultiņās, sīkajām priekšķepām, kas tik līdzīgas rokām, ieķērusies cits citam kažokā.
Tāda bija viņu ikdiena, līdz pēc kādām trim nedēļām pienāks brīnišķīgais mirklis, kad viņi pa garo, tumšo tuneli izkļūs plašajā, nezināmajā pasaulē, kura viņus apņēma no visām pusēm, bet kuru viņi vēl ne reizi nebija skatījuši. Kamēr mazuļi gulēja, vecie bebri stāvēja pārmaiņus pie viņiem sardzē, uzmanīja pārmaiņus savas pils un dambja nostiprinājumus, no kuriem bija atkarīga viņu dzīvība, turēja acis vaļā, lai neuzbruktu ienaidnieks, vāca pakaišus un barību bērneļiem, lai tiem pamostoties būtu ko ēst, un veica simt un vienu darbu, kas bebru tēvu un māti šais atlikušajās Ziedu Mēneša dienās vērta par darbīgu cilvēku pāri.
Mūsu četri jaunie varoņi vai varones, vai arī vieni un otri kopā bija sasnieguši savā attīstībā tādu gatavības pakāpi, ka beidzot prata nirt, neizlecot uzreiz no ūdens ar asti gaisā kā gumijas bumbas, un nopeldēt krietnu gabalu, skaļi nesaucot pēc palīdzības. Un tad kādā jaukā dienas vidū, tieši tobrīd, kad mēs redzējām Gitčiju Mīgvonu ieturam pusdienas, bebru tēvs pamanīja, ka ūdens līmenis pie ieejas mājoklī krītas. Viņš bridi to vēroja. Bebriene, izdzirdusi, ka burbuļo ūdens, piegāja paraudzīties, kas tur notiek, — ūdens, virpuļiem griezdamies, pazuda tunelī un prom bija.
Kāds bija sapostījis dambi!
Tukšajā nirtuvē pa galvu pa kaklu nolaidās viens pēc otra abi lielie bebri. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Viņiem zuda tik dārgais ūdens — ūdens, no kura bija atkarīgas mazuļu dzīvības! Viņu māja tagad bija pieejama visai pasaulei, un tas nozīmēja, ka nāve draud viņiem visiem. Četri mazuļi pārbijušies saprata, ka noticis kaut kas šausmīgs, taču, būdami vēl par jauniem, neatskārta, kas īsti. Smilkstēdami tie salīda čupiņā, bet satrauktie vecāki pa seklo ūdeni nesās uz priekšu dambja virzienā.
Dambja pašā apakšā viņi atrada caurumu, tik lielu kā muca, pa kuru no dīķa varēja aizplūst viss ūdens. Kā neprātīgi abi bebri ķērās pie darba, vilkdami lejā zarus, kas gadījās pa tvērienam, lieliem pikučiem plēsdami zemi no staignā krasta, asajiem zobiem grauzdami zarus kritušajiem kokiem, veldami caurumam priekšā akmeņus, bāzdami starpās zāli un žagarus, rakdami mālus un dzīdami tos spraugās; māli, ūdenim sūcoties cauri, zarus, akmeņus un žagarus stingri saturēja kopā. Taču dīķis bija pārāk mazs, bet sūce pārāk liela, un ūdens, kas ietecēja dīķī no sīkā strauta, plūda projām pārāk ātri.
Un, kad dambis bija savests gandrīz kārtībā, dīķī ūdens vairs nebija!
Izmisums pārņēma bebrus, kamēr tie strādāja (neticiet tiem, kas centīsies jums iegalvot, ka dzīvnieki nespēj izsamist!), tomēr zvēriņi nepadevās, līdz pēdējā sprauga bija aizbāzta ciet. Savu pienākumu pēdīgi veikuši, viņi pārguruši un nelaimīgi lēni aizvilkās pie saviem četriem mazuļiem mājoklī, kas vairs nesniedza viņiem patvērumu, — mājoklī, kuru ar tādam pūlēm bija cēluši, pie mazuļiem, kurus tik bezgala mī-
lēja. Bebri nav nekādi ātrie gājēji, un atālumu, ko viņi kādreiz viens divi bija nopeldējuši, tagad vajadzēja veikt, gan rāpojot pa glumajiem māliem un akmeņiem, gan lienot caur ūdensaugu un zāļu mudžekli. Paies daudz dārgo minūšu, kamēr viņi aizklumburēs līdz tam tumšajam pauguram, kas tagad šķita tik aplam tālu. Šobrīd viņiem varēja uzbrukt jebkurš zvērs. Ja garām ietu lācis vai vilks un ieraudzītu viņus, viņiem nebūtu nekāda glābiņa; bebri tagad bija neaizsargāti, jo viņi ir radīti darbam, nevis cīņai.
Žiglāk! Žiglāk! Gitčij Mīgvoii, skrien, cik vien ātri vari! Mazajiem Brāļiem tu esi ļoti vajadzīgs, tūlīt pat esi vajadzīgs! Drīz, kuru katru brīdi viņam jābūt klāt…
Pa dūņaino izsusējušā dīķa dibenu uz īsajām, gurdajām kājelēm divi nožēlojami bebri nomocījušies gausi kunkuļoja uz alu pie saviem neaizsargātajiem mazuļiem; bet tur, saspiedušies kopā, sīkajām ķepiņām ieķērusies cits citam pūkainajā kažokā, četri bezpalīdzīgi bebrēni šausmās; vērās melnā, spīdīgā briesmonī ar plakanu, ļaunu galvu — briesmonī, kas, zobus atiezis, šņākdams kā čūska, lēni līda bebrēniem klāt.