Tiklīdz bebrēni bija paslēpušies, ūdrs padrāzās dobumam garām; viņi patiesi bija to dzirdējuši. Par laimi, bebrēniem, tāpat kā jebkuru citu dzīvnieku mazuļiem, nav nekādas smakas; pat lapsa ar savu aso un jutīgo degunu būtu varējusi uziet tos tikai nejauši. Nīgiks nekādi nevarēja iedomāties, ka bebrēni ir tuvumā, un pēc pārciestās sakāves pa galvu pa kaklu ļepatoja tikai no bebru dīķa tālāk prom.
Šausmu pārņemtie mazuļi baidījās, ka neatgriežas ienaidnieks, un, pajumā viens otram piekļāvušies, neuzdrošinājās ne iet uz priekšu, ne griezties atpakaļ. Viņi gaidīja, kad māte viņus uzmeklēs. Tas, ka bebrēniem nebija smakas, paglāba viņus no ūdra, toties tagad varēja kļūt par iemeslu bojā ejai. Izmisīgi izmeklējušies, vecāki tomēr mazuļus neatrada un pat iedomāties nevarēja, ka tie atstājuši dīķi. Satrauktie un izbiedētie bebrēni nebija pamanījuši, ka patiesībā necik tālu nebija tikuši. Kā divi mazi apmaldījušies bērni viņi bēdīgi un pamesti tupēja mazajā aliņā un klausījās, vai neatskanēs mātes klusā, dudinošā balss, ko viņi tā mīlēja. Viņi joprojām gaidīja savu lielo, mīļo māmiņu, kas allaž viņus mierināja, kad gadījās kāda liga, ar savu brūno, pūkaino kažoku sildīja un katru dienu viņus rūpīgi sukāja un tīrīja. Vai nu viņa, vai tētis, kas bija tik jauki ar viņiem rotaļājies, mācījis viņiem peldēt, vienmēr nesis smaržīgu zāli, kur gulēt, un zariņus ar maigām lapiņām, ko ēst, noteikti atnāks viņiem pakaļ! Taču pašlaik mazuļiem nebija ne smaržīgas zāles, ne maigu, sulīgu lapiņu, tikai cieti akmeņi un grants, un ne tētis, ne arī māmiņa viņiem pakaļ nenāca. Tā abi bebrēni, sarāvušies čokurā, aizvadīja garo nakti, no bailēm un izsalkuma drebinādamies.
Reiz kāds tievs, tumšs, zebiekstei līdzīgs radījums, tikai krietni lielāks, pabāza galvu iekšā, bet bebrēni klusi kā divas pelītes gaidīja, tik tikko uzdrošinādamies elpot. Svešais dzīvnieks skaļi apošņāja ieeju alā, kur bija paslēpušies bebrēni, un tad devās tālāk. Tā bija ūdele; ieraudzījusi alā divus bebrēnus, tā baidījās tiem uzbrukt. Pēc brīža mazuļi piesardzīgi palūrēja laukā, taču laikus parāvās atpakaļ, lai paglābtos no lielas, pelēkas parādības, kas 110 augšas laidās uz viņiem lejā un gandrīz viņus satvēra, — no šaušalīga, spokaina radījuma milzīgām, ieplestām dzeltenām acīm. Tad šis radījums atkal uzlaidās augšā un, notupies uz kāda nolīkuša zara, vērās lejup, vērās tieši uz viņiem, knakšķināja ar knābi, skaņi un stiepti kliedza un atbaidoši smējās.
Vopeho — Smejošā Pūce bija nolūkojusi bebrēnus un tagad pacietīgi gaidīja izdevību. Ikreiz, kad viņi pabāza purniņus no savas slēptuves ārā, briesmīgās dzeltenās acis vērās uz viņiem no augšas.
Gaismai austot, pūces vairs nebija, ūdens atkal plūda dambim pāri un strauts jautri burzguļoja. Bebrēni pa straumi devās meklēt savu māju. Kaut viņi būtu zinājuši, cik tuvu tā atrodas! Bet viņu mazajās nabaga galviņās viss bija sajucis, un viņi galīgi apmaldījās. Būdami par sīkiem, lai peldētu pret straumi, viņi izvēlējās vieglāko ceļu un slīdēja pa straumi lejup — aizvien tālāk un tālāk no mājām, no vecākiem, no
mazajām māšelēm', ar kurām bija tik jauki draiskojušies un rotaļājušies visu savas īsās dzīves laiku.
Viņi peldēja tālāk noguruši un izsalkuši, j.o nezināja, kur meklēt lapiņas un zālīti. Tomēr ūdenī viņi jutās mazliet drošāk, tāpēc turpināja šo veltīgo ceļojumu, kurš ne ar ko labu nevarēja beigties. Tuvojoties Dzeltenajai Bērzupei, mazais strauts plūda lēnāk un rāmāk, un bebrēni mierīgi slīdēja uz priekšu tā laiskajos ūdeņos. Reiz briedis, meklēdams barību braslā, pacēla galvu un, ieraudzījis bebrēnus, izslēja ausis un laipnām acīm noskatījās viņiem pakaļ. Tālākā ceļā viņi sastapa bizamžurku, kas sveicinot spalgi iepīkstējās un pašāvās garām. Putni, augstu koku galotnēs vīterodami, noraudzījās uz mazuļiem; saule bija silta un tīkama un pasaule brīnum jauka, un bebrēni kā sapnī peldēja tik uz priekšu — uz nekurieni. Tā viņi būtu peldējuši izvārguši un neēduši, neko neapjēgdami, līdz pēdīgi aizmigtu un nekad vairs nepamos- tos, kā tas palaikam atgadās ar novārgušiem bebrēniem.
Brīdī, kad viņi iepeldēja plašajos, lēnajos Dzeltenās Bērzupes ūdeņos, viņus ieraudzīja Gitčijs Mīgvons.
Atkal atgriezies pie strauta ietekas, kur bija ieturējis pusdienas, viņš bez trokšņa nolaida laivu ūdenī un klusu aizīrās uz bebrēnu pusi. Izdzirdējuši šļakstienus, tie pavēra acis un ieraudzīja viņu. Taču bebrēni nepavisam neizbijās, kad viņš tos aiz mazītiņajām, melnajām astītēm iecēla laivā. Varbūt dzīvnieciņiem viss bija vienalga vai arī, iespējams, laivas priekšgalā uzkrāsotā lielā, modrā acs neizskatījās tik dzedra un nikna, kādai tai vajadzēja būt. Vai arī varbūt bebrēni juta, ka cilvēks nedarīs tiem pāri, jo dzīvnieki, pat viņu mazuļi nojauš, kurš ir viņu draugs. Indiānis saudzīgi saņēma dzīvnieciņus plaukstās, jo tie bija gauži mazi un nožēlojami. Bebrēnu sīkās priekšķepiņas bija savilktas dūrītēs[7], it kā viņi grasītos cīnīties, lai aizstāvētu savu dzīvību, bet apaļās galviņas aiz pārlieka smaguma nokārušās lejup un actiņas aizdarījušās ciet. Lielā Spalva saprata, ka šiem mazuļiem draud bojā eja, un iežēlojās par tiem. Viņš bija labsirdīgs cilvēks kā jau daždien mednieks.