SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS
ANATOLS IMERMANIS
ROMĀNS PAMFLETS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1978
Mākslinieks E. Ozoliņš
© «Liesma», 1978
IEVADAM
Tie, kuri lasījuši manas grāmatas «Pavadonis met ēnu», «Lidmašīnas krīt okeānā», «Viesnīcas «Holivuda» rēgi» un «Hamburgas orākuls», iespējams, būs mazliet izbrīnījusies, sastapdami šo romānu varoņus — privātdetektīvus Mūnu un Deiliju neparastā, viņiem ne visai piemērotā lomā.
Izskaidrojums ir vienkāršs — atšķirībā no augšminētajiem darbiem, kuri pieskaitāmi piedzīvojumu literatūras žanram, mans jaunais romāns (ko pie labas gribas varētu nosaukt par romānu pamfletu) ir īpaša veida literārs darbs, kas, ārēji balstīdamies uz kriminālsižeta, būtībā ietver sevī gan parodijas, gan fantastikas elementus.
Fantastika prasa lielu nosacītību, tāpēc arī iespējams, ka dažam lasītājam viena otra vieta liksies varbūt mazliet neticama. Sev par attaisnojumu varu teikt, ka grāmatas darbība risinās nevis mūsu dienās, bet tuvākā vai tālākā nākotnē. Bez tam autora uzdevumā šoreiz neietilpa ticami atveidot īstenību, bet gan saasinātā, hiper- bolizētā aspektā parādīt tās reālās postošās tendences, kas aizvien reljefāk iezīmējas Rietumu pasaules šodienā. So tendenču attīstība līdz to galējai konsekvencei radusi atspoguļojumu šajā grāmatā un prasījusi iecerei atbilstošu, samērā neparastu veidu.
Ar to arī izskaidrojami īpatnējie rakstības paņēmieni — autora vēstījums bieži pārtrūkst, dodams vietu darbojošos personu stāstījumam, izziņām, avīžu rakstiem, dienesta ziņojumiem. Tas gan prasīs no lasītāja lielāku iedziļināšanos un aktīvāku līdzdomāšanu, taču autors cer, ka viņam šī īpatnība un vietvietām sabiezinātais humoristiskais stils tiks piedots. Lasītājs sapratīs, ka tas ir tikai ārējais ietērps dažām visai nopietnām problēmām, kuras pašlaik satrauc Rietumu dzīves veida vērotāju.
Autors
KATASTROFU IZDEVĀS NOVĒRST PĒDĒJĀ BRĪDI
Vakar dzelzceļa posmā starp Bikiotiu un Blufatenu tikai nejaušības pēc izdevās novērst katastrofu, kas būtu maksājusi dzivibu daudziem cilvēkiem.
Lūk, ko par to stāsta dīzeļlokomotīves mašīnista palīgs Patriks O'Keligens:
«Preču vilciens Nr. 403 aptuveni pirms desmit minūtēm bija izbraucis no Biktonas un ar sešdesmit jūdžu ātrumu joņoja pretī gala stacijai Blufatenai. Galvenais mašīnists Džejs Silvestrs nesen bija nodevis man maiņu un atpūtās. Stipri noguris iepriekšējā, sevišķi grūta ceļa posmā, viņš uzreiz aizmiga. Diena bija trakoti karsta, saule žilbināja, spoži mirgojošās sliedes nogurdināja acis. Biju spiests uzlikt melnas brilles un tikai tāpēc laikā pamanīju tumšo atstarpi starp vienmuļi zibošajām sliedēm. Vēl īsti nesapratis, ka sliežu ceļš ir izjaukts, strauji nobremzēju. Var sacīt, ka no avārijas mūs paglāba tīrais brīnums. Nekādus brīdinājumus par ceļa bojājumu nebijām saņēmuši. TieU otrādi — biju cieši pārliecināts, ka ceļš pilnīgā kārtībā, jo mums pa priekšu, tikai ar desmit minūšu atstarpi, brauca preču vilciens Nr. 678-bis. Mūsu sastāvā ietilpa tukšas platformas, kuras steidzami bija jānogādā Blufatenā. Lai apmierinātu šo pieprasījumu, mūsu reisu ārpus grafika iekļāva dzelzceļa kustībā starp preču vilcienu Nr. 678-bis un pasažieru ātrvilcienu Nr. 202.»
Kā vēlāk noskaidrojās, noziedznieks vai noziedznieki bija ne tikai izjaukuši sliedes paredzētās avārijas vietā, bet arī sabojājuši signalizāciju.
Mūsu pilsētas policijas priekšnieks Niklass Meijers ne- kavējoties ieradās notikuma vietā, lai vadītu izmeklēšanu. Viņš izvirza hipotēzi, ka noziedznieki, nekā nezinādami par ārpus grafika iekļauto preču vilcienu Nr. 403, īstenībā cerējuši nolaist no sliedēm ātrvilcienu Nr. 202, kas tikai piecpadsmit minūtes vēlāk atstāja Biktonu. Viņu nolūks, bez šaubām, bijis aplaupīt ātrvilciena pasta vagonu, ar kuru ik dienu pārvadā lielākas naudas summas.
Par šo notikumu Niklass Meijers mūsu līdzstrādniekam paziņoja:
«Pēdējā laikā dzelzceļa avārijas kļuvušas par ikdienišķu parādību. Pievienojos tieslietu ministra viedoklim, kurš guvis nedalītu sabiedriskās domas atbalstu, — mums darīšana ar labi organizētu dzelzceļa mafiju. Ir nepieciešama visenerģiskākā rīcība, lai iznīdētu šo sērgu.»
Pilnīgi pretēji uzskati ir preču vilciena Nr. 403 galvenajam mašīnistam Džejam Silvestram:
«Mani uzmodināja straujš grūdiens. Nokritu zemē. Kad piecēlos, ieraudzīju, ka Patriks pārbijies līdz nāvei. Ar drebošu roku viņš parādīja man vietu, kur sliedes, izbeidzās. «Atkal viens no šiem maniakiem!» es nodomāju. «Mūsu laikos papilnam ļaužu, kuri sapņo aizsūtīt uz viņpasauli pēc iespējas vairāk līdzcilvēku. Ja avāriju būtu cietis pasažieru ātrvilciens, kas sekoja mums uz pēdām, te tagad būtu vesela līku kaudze.»
Sakarā ar šo notikumu mūsu reportieris griezās pie pazīstamā psiho.patologa profesora Deiniža, kurš patlaban ciemojas mūsu pilsētā.
Profesors sniedza šādu paziņojumu:
«Ļoti iespējams, ka mums darīšana ar izmisušu indivīdu, kas, tā sakot, atriebjas visai pasaulei. Tādas anonīmas atriebības klasisks piemērs ir traģēdija Austintehā.
Cilvēks sakrauj bērnu, ratiņos šautenes, pistoles, labi daudz patronu, pat neaizmirst ēdamo, un ar visu šo kravu uzbrauc ar liftu municipalitātes torni lai no turienes aukstasinīgi apšautu garāmgājējus. Ārprātīgais? Savā ziņā gan. Bet, ja ievēro, ka mūsu psihiatriskās slimnīcas pārpildītas, ka daudziem nopietniem slimniekiem nākas gaidīt mēnešiem, kamēr atbrīvojas vieta, ka krietni lielāks skaits cilvēku, kuriem vajadzētu atrasties pastāvīgā psihiatru uzraudzībā, nemaz negriežas pie ārstiem, — no visa tā rodas pārliecība, ka tāda veida ārprāts jau izvērties normā.»