— Bet? … — Elvīra pasteidzās jautat. •
— Tikai līdz sešdesmit astotajam gadam.
— Kā jūs to izskaidrojat? — Elvīra nenogurstoši pildīja intervētājas lomu.
— Varbūt atļausiet man? — Elisons mazliet pietuvināja savu krēslu, lai atrastos teleobjektīva fokusā. — Tieši sākot no tā gada, mūsu seifu konstrukcija tika nemitīgi uzlabota, un pašlaik tie ir kā neieņemams cietoksnis šajā pasaulē, kur pastāvīgi draud briesmas mūsu naudai un diemžēl arī veselībai.
— Es labprāt turētos pie cita izskaidrojuma, — iebilda Deilijs. — Cik zināms, Džeks pēdējos gados vispār atmetis veco nodarbošanos. Viņam nav vairs nekādas vajadzības piekopt savu arodu, droši vien viņš tagad ir miljonārs. Butānas princesei nozagtais «Indijas briljants» vien viņam atnesis veselu bagātību.
— Sakarā ar to rodas jautājums — vai mēs nekļūdā- mies, pierakstīdami šo zādzību Džekam, — Mūns skeptiski pakratīja galvu.
— Bet nav nekādu šaubu, ka noziedznieks strādājis ar kreiso roku.
— Vai tad jūs domājat, ka Džeks ir vienīgais kreilis pasaulē?
— Un meistarība? — inspektors atbildēja ar pretjautājumu.
— šajos gados varēja rasties jauns virtuozs, par kuru mums pagaidām nav ne jausmas, — Deilijs viņu atspēkoja.
— Esmu spiests atvainoties inspektoram Koulam. — Elisons negaidot piecēlās. — Tūlīt nodemonstrēšu neapšaubāmu pierādījumu, kuru līdz šim brīdim biju, ja tā var izteikties, nobēdzinājis no inspektora. Ne jau ar ļaunu nolūku. Vēlējos vienīgi, lai būtu klāt visas ieinteresētās personas! — un Elisons enerģiski nospieda kādu pogu.
— Es vēl neesmu beidzis, — teica Mūns, drūmi vērodams savu cigāru. Viņam jau sen gribējās smēķēt, bet šeit valdošā slimnīcas atmosfēra lika atturēties. Turklāt prātā visu laiku bija pie Elisona kabineta durvīm piestiprinātā plāksnīte: «Apmeklētāji tiek laipni lūgti ievērot higiēnu!»
Dusmīgi nolicis cigāru sānis, Mūns turpināja:
— Ja tāda slavenība kā Džeks atgriežas pie savais profesijas, tad tikai īsta ķēriena dēļ. Diez vai sīks laupījums jūsu kantorī spētu viņu atvilināt. Firmas «Fenikss» seifā viņš atrada kādus nieka divpadsmit tūkstošus. Kas attiecas uz seifu «Garants», tad Elisona kungs apgalvo, ka tur nekad neglabājas nauda.
— Jāatzīstas, šo kutelīgo jautājumu gaidīju jau labi sen. Tas, ka to dzirdu nevis no inspektora, bet no jums, apstiprina manas izvēles pareizību. Priecājos, ka man ienāca prātā doma pieaicināt izmeklēšanā tieši jūs abus ar Deilija kungu. Tūlīt jāpiebilst, ka inspektors Kouls sparīgi atbalstīja šo priekšlikumu.
— Pateicos par komplimentu, — Mūns atgaiņājās. — Bet atbildi es tā arī neesmu saņēmis. Kas tad piespieda Džeku apciemot tieši jūsu firmu?
— Tas ir noslēpums! — Elisons zīmīgi teica.
Šajā mirklī ienāca viņa sulainis Džonsons.
— Ko pavēlēsiet, Elisona kungs? Nomainīt marli?
— Vai kinomehāniķis ir gatavībā?
— Gaida jūsu rīkojumu, Elisona kungs.
— Lai vēl mazliet paciešas … Jūs pagaidām esat brīvs, Džonson. Jūsu šaubas, cienītais Mūna kungs, ir pilnīgi pamatotas. Reti kādam zināms, ka mūsu firmas pagraba telpās ir depozīts simts seifos, kurus par mērenu maksu nododam abonentu lietošanā.
— Jūsu abonenti ir savādnieki, — Deilijs piezīmēja.
— Kāpēc? — Elisons nesaprata.
— Katrs saprātīgs cilvēks labprāt glabā savu naudu vai vērtslietas krietni apsargātā bankā.
— Jūs, Deilija kungs, esat mazliet naivs. Mūna kungs nupat gluži pareizi aizrādīja, ka profesionāls kramplauzis drīzāk aplaupīs banku nekā neievērojamu kantori. Jo vairāk tāpēc, ka atšķirībā no pārdošanai domātajiem seifiem mēs nekad nereklamējam mūsu depozītus, un tātad plašām noziedznieku aprindām par to nekas nav zināms. Tā ir mūsu priekšrocība salīdzinājumā ar banku. Bez tam dažiem klientiem patīk glabāt noguldījumus tādā vietā, kur viņi pilnīgi pasargāti no ierēdņu ziņkāres.
— Cik tad miljonu pašreiz atrodas jūsu noslēpumainajā pagrabā? — Elvīra vaicāja.
— Nav ne jausmas, — Elisons paraustīja plecus. — Kā jau sacīju, mūsu noguldītāji var būt droši, ka neviens nepārbaudīs viņu seifu saturu. Bet, es domāju, par viņu iekrājumiem varētu iegādāties ne vienu vien «Indijas briljantu» … Tagad atgriezīsimies pie izejas punkta. Kādēļ Džeks neinteresējās par šiem depozītiem, bet deva priekšroku kantorim?
— Jūs ieminējāties par kaut kādu noslēpumu, — Elvīra atgādināja.
— Bijušo noslēpumu, — Elisons precizēja. — Nupat pienācis brīdis iepazīstināt ar to klātesošos… Pēdējā laikā daudz uzmanības tiek veltīts jaunam uzņēmumam «Haids- Tranzīts-Garants». Viens otrs droši vien būs jau pamanījis daļēju sakritību šī uzņēmuma un manējās firmas nosaukumos. Tā nav nejauša sagadīšanās. Varbūt jūs sapratīsiet, kāpēc Džeks izvēlējies tieši mūsu kantori, ja pateikšu, kas glabājas seifā «Garants», kuru viņam laimīgā kārtā neizdevās atmūķēt: Haida gaisa kompresora slepenā dokumentācija!
— Tātad aiz Džeka stāv jūsu konkurenti? — arī šoreiz Elvīra ar savu jautājumu aizsteidzās citiem priekšā.
— Kā ta, kā ta, — Elisons omulīgi pamāja. — Potenciāli sāncenši. Ar šo dokumentāciju varētu nopelnīt miljonus. Mūsu laikos rūpnieciskā spiegošana ir ne tikai laupīšana, tā kļuvusi par ļoti ienesīgu veikalu.
— Jums ir veicies, — Deilijs pasmaidīja. — Donalds Kings kursos mums pastāstīja par vienu komisku gadījumu. Kāds zinātniski pētnieciskais institūts, aizsargādamies tieši pret tādiem spiegiem, izdomājis sevišķu paņē- mienu._ Seifs, kurā atradās vissvarīgākie rasējumi, bija apgādāts ar elektronisku sistēmu, kas pārbaudīja līdzstrādnieku pirkstu nospiedumus. Konkurentiem tomēr laimējās
izzagt dokumentāciju — zaglis bija apvilcis gumijas cimdus, uz kuriem bija atdarinātas institūta galvenā konstruktora pirkstu līnijas …