— Tīģeris? — Elisons nosprauslojās reizē ar Antiniku, kurš, ielīdis atpakaļ savā vietā aiz diližansu laikmeta dzelzs lādes, turpināja izmisīgi šķaudīt. — Vai jūs maz zināt, cik baciļu vienam tīģerim vilnā? Ap divi miljoni!… Mans Antiniks turpretim ārkārtīgi ciena tīrību. Pat burkānu neapēdīs, pirms nebūs to divi lāgi nomazgājis. — Elisona balsī varēja saklausīt gluži sentimentālu toni. Pašlaik, bez marles maskas, ar labsirdīgām krunciņām sejā viņš atgādināja omulīgu vectētiņu, kurš apbrīno mazdēla izdarības.
— Mans dievs, pavisam aizmirsu, ka esmu bez maskas! Mūna kungs, no jūsu puses tas ir pilnīgi nepiedodami! — Viņš pielēca kājās. — Negribētos būt nepieklājīgam, bet šajā situācijā jums vajadzēs noskatīties filmu līdz galam bez manis.
Kad risinājās pēdējā epizode, skatītāji, it sevišķi Elvīra mazliet atdzīvojās. Rūpīgi noslaucījis ar mīkstu samta lupatiņu katru priekšmetu, kuram bija pieskāries, Džeks ar mūķīzeri atslēdza durvis. Atgrūda tās un pazuda. Durvis aizvērās. Filma bija galā.
Pēkšņi tumsā atskanēja kāda gaviļpilna balss:
— Inspektori Inspektor! Nupat redzēju Džeka mašīnu! Numuru arī, goda vārds! Tagad viņš mums ir rokā!
Deilijs, pazinis seržanta Higinsa balsi, neticīgi jautāja:
— Tiešām? Jums izdevās viņu izsekot?
— Izsekot? — nobrīnījās seržants. — Kā es varēju to izdarīt, ja inspektors man pavēlēja uzgaidīt viņu tepat priekštelpā?
— Kur tad jūs redzējāt mašīnu? — Deilijs saskaitās.
— No šīs pašas priekštelpas. Pa televizorul
«FORDS-SĀGA-83»
Profesora Latona fundamentālais pētījums sākās ar šādiem vārdiem:
«Būt labam psihologam nenozīmē vispusīgi pārzināt abstraktos likumus, saskaņā ar kuriem darbojas cilvēka dvēseles mehānisms. Izkārtojiet man tikšanos ar Mikelan- dželo! Droši vien viņš tā arī paliks man mīkla tāpat kā es viņam. Uzskatu sevi par labu psihologu, tāpēc ka saviem laikabiedriem redzu caur un cauri.»
— Jūs interesē mūsu pārraide, kuru pirmīt noskatījās seržants Higinss? Tūlīt! Lūdzu, sēdieties, Deilija kungs! Iekārtojieties pēc iespējas ērtāk, Mūna kungs! Elvīra, piebīdiet inspektoram Ķoulam šo krēslu! — profesors Latons izrādīja to mazliet nevērīgo viesmīlību, ar kādu parasti saņēma līdzīgus apmeklētājus.
Kopš «Universālās panorāmas» nodibināšanas, labi pazīstot cilvēku dabu, Viņš bija izvēlējies trejādu pieeju apmeklētājiem. Klientu priekšā viņš centās spīdēt ar savu erudīciju. Neklientiem, no kuriem varēja tikt kāds labums, viņš demonstrēja savu šarmu, bet tos neklientus, no kuriem nekāds labums nebija gaidāms, viņš vienkārši nelaida pāri slieksnim.
—■ Paldies, Elvīra! Vadot pārraidi no «Garanta», jūs lieku reizi pierādījāt, cik iedarbīga var būt labi argumentēta, neuzbāzīga reklāma, — viņš atzinīgi paplikšķināja viņai pa vaigu. — Palūgšu tikai vienu — mazliet iegrožojiet savu sievišķību. Nedrīkst aizmirst, ka galvenās lomas ir mūsu ciemiņiem! — un profesors Latons viegli palocījās.
Mūns pasmaidīja. Viņam te patika daudz labāk nekā pie Elisona. Tur bija kā infekcijas slimnīcā. Bet te — gaismas caurausts, pāri pilsētai pacelts stikla būris, kurā neviens tomēr nejutās gūsteknis. It sevišķi tāpēc, ka te drīkstēja smēķēt, cik patīk.
Pat Elvīra te uzvedās savādāk, vairs tik daudz nekaitināja ar savām vaļīgajām manierēm.
Parūpējies, lai visiem būtu laba oma, profesors Latons kļuva lietišķs:
— Laimīgā kārtā maniem operatoriem vakar tīri nejauši izdevās uzņemt kādu kadru, kas klātesošajos izraisīs interesi. Pārraidē bija domāts parādīt, cik tukša kļuvusi pilsēta epidēmijas laikā. Starp citu, viena operatora uzdevums bija uzņemt tikai pustukšo metrovilcienu, otrs filmēja ļaudis, kas nāca ārā no metrostacijas. Sagadījās tā, ka tieši pretī šai izejai atrodas «Garanta» kantoris… Tūdaļ paši redzēsiet, — un profesors pā interkomu pavēlēja* — Ekrānu! Materiālu tūkstoš divsimt divdesmit astoņi!
No griestiem noslīdēja milzīgs balts audekls. Kad tas iegaismojās, profesora Latona viesi ieraudzīja gandrīz tukšu ielu. No metro iznāca daži satuntuļojušies cilvēki un pēc iespējas ātrāk centās pazust kur kurais.
Bet pretī pie firmas «Garants» ēkas stāvēja liela melna mašīna. Tas bija nesen izlaistais jaunais modelis «Fords- Sāga-83», kura labi saredzamo numuru inspektors ar skubu ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā.
No ēkas iznāca cilvēks un žigli iesēdās melnajā mašīnā, kas gaidīja pie durvīm. Tikai vienu mirkli pavīdējis už ekrāna, viņš tomēr paspēja iespiesties atmiņā — gan ar savu marles apsēju, gan ar neparasti lielo briljantu, kas rotāja viņa rādītājpirkstu.
— Cikos tas bija? — jautāja inspektors Kouls, kā allaž pievērsdams īpašu uzmanību sīkumiem.
— Tūlīt pateikšu, — profesora vaibsti pauda pilnīgi saprotamu lepnumu, kā jau cilvēkam, kurš pūlas klientu un skatītāju labā. — Materiāls uzņemts vakar starp 18.03 un 18.05.
— Tagad vairs nešaubos, ka tas ir Džeks, — paziņoja inspektors, ielūkodamies savā bloknotā. — No sarga liecības izriet, ka Džeks apdullinājis viņu pirms pulksten 16.00. Filma, kuru fiksējusi seifa slepenā kamera, ilgst ap-x. mēram divas stundas. Iznāk, ka Džeks aizbraucis tieši ap pulksten 18.00. Tātad viss sakrīt! — viņš priecīgi aizsita bloknotu.
— Manuprāt, jūsu gaviles ir priekšlaicīgas, — pēc nelielas pauzes sacīja Mūns.
— Mūna kungs! Labprāt grieztos pie jums ar delikātu jautājumu, — Elvīra atmeta savus garos kastaņbrūnos matus.